skan: yeah yeah yeahs - runaway
palika žēl eglites, kas viena stāv lielajā istabā un neviens tajā neieiet.
ir dienas, kad es līstu, līstu, kad citiem spīd saule un līstu pa vēju, līstu dēļ traucēkļiem un nepildītiem solījumiem, līstu pret jautājumiem un atbildēm, līstu pret netaisnību, patiesībām, meliem, sajūtām un vilšanos. es brīnos, ka pati nesasalstu, es tikai redzu, kā manas lāses krīt un sasalst pusceļā, nenokļūstot līdz to galamērķim, daļa manis paliek karājoties pusceļā, starp, līdz, gandrīz, turpat, pa ceļam.. un tad man teica,lai es gaidu sauli, ka saule atnāks un tās atkausēs, ka tās būs brīvas, tās aiztecēs, tās sasniegs galamērķi, ka es tad būšu nolijusi visa. kas būs, kad es nolīšu visa? tukšums, dziļš bezdibenis, nekas? es joprojām līstu, es joprojām esmu pusceļā, atkal un atkal, es neesmu pati, es esmu iekšā tajā masā, es veidoju masu, esmu masas neiztrūkstošā sastāvdaļa, man ir pelēka seja, kas izplūst garām ejot, tā, kurai ir nepatīkam izvilkt vilciena biļeti no maka, sēžot starp 5 cilvēkiem, kuriem ir mēnešbiļetes, es jūtos lieka, jūtos sveša visiem un katram atsevišķi, man ir bail, ka mani izstums no masas, un tad es gribu kaut nekad nebūtu sākusi līt, kaut nekad es nebūtu krājusi lāses, kaut es nebūtu pazinusi krāsas. bet man saka, ka saule nāks. tomēr es zinu, ka mana saule norietēja, atstājot debess pamali viegli sārtu, bet es līstu un sastingstu pusceļā.
"kā ladus tik auksts,
manas mīļotās glāsti tā saldē.
paraugi plaukstas - tik aukstas, aukstas.
tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk..
jo tuvāk tev klāt,
aizvien tālāk no dienvidu pola
ledus lauks - tik auksts, tik auksts,
tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk
vasarās karstās vārtīties sniegā.
un tad, kad tu prom,
mani karību saule karsēs,
suņi vēl kauks, bet es zinu - būs aukst, auksti.
tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk
vasarās karstās vārtīties sniegā."
ir dienas, kad es līstu, līstu, kad citiem spīd saule un līstu pa vēju, līstu dēļ traucēkļiem un nepildītiem solījumiem, līstu pret jautājumiem un atbildēm, līstu pret netaisnību, patiesībām, meliem, sajūtām un vilšanos. es brīnos, ka pati nesasalstu, es tikai redzu, kā manas lāses krīt un sasalst pusceļā, nenokļūstot līdz to galamērķim, daļa manis paliek karājoties pusceļā, starp, līdz, gandrīz, turpat, pa ceļam.. un tad man teica,lai es gaidu sauli, ka saule atnāks un tās atkausēs, ka tās būs brīvas, tās aiztecēs, tās sasniegs galamērķi, ka es tad būšu nolijusi visa. kas būs, kad es nolīšu visa? tukšums, dziļš bezdibenis, nekas? es joprojām līstu, es joprojām esmu pusceļā, atkal un atkal, es neesmu pati, es esmu iekšā tajā masā, es veidoju masu, esmu masas neiztrūkstošā sastāvdaļa, man ir pelēka seja, kas izplūst garām ejot, tā, kurai ir nepatīkam izvilkt vilciena biļeti no maka, sēžot starp 5 cilvēkiem, kuriem ir mēnešbiļetes, es jūtos lieka, jūtos sveša visiem un katram atsevišķi, man ir bail, ka mani izstums no masas, un tad es gribu kaut nekad nebūtu sākusi līt, kaut nekad es nebūtu krājusi lāses, kaut es nebūtu pazinusi krāsas. bet man saka, ka saule nāks. tomēr es zinu, ka mana saule norietēja, atstājot debess pamali viegli sārtu, bet es līstu un sastingstu pusceļā.
"kā ladus tik auksts,
manas mīļotās glāsti tā saldē.
paraugi plaukstas - tik aukstas, aukstas.
tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk..
jo tuvāk tev klāt,
aizvien tālāk no dienvidu pola
ledus lauks - tik auksts, tik auksts,
tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk
vasarās karstās vārtīties sniegā.
un tad, kad tu prom,
mani karību saule karsēs,
suņi vēl kauks, bet es zinu - būs aukst, auksti.
tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk
vasarās karstās vārtīties sniegā."
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}