skan: eva cassidy-songbird
nupat iečāpoju mājiņās.
paēdu pie mammas par godu z-svētkiem.
šodien rosoties, izdarot visu kā vajag, lepojoties pati par sevi, man sagribējās raudāt, ne jau tā sāpīgi vienkārši jūtos, ka man ir sakrājušās tās asaras, ko gribas raudāt laimes brīdī. dāvanas? es nezinu, klausoties koncertu "karameles" es sajutu z-svētkus. sajutu to miera devu. man patīk tas, ka izskatās māla mājiņā svecītes uguntiņa, kā egles zari smaržo un cik silti ir iekšā, kamēr ārā ir aukstākais laiks. koncertā runājā tik brīvi par dievu. tad es atkal aizdomājos, vai es ticu dieva eksistencei. pirmoreiz sevī pieķēru to, ka es ticu, ka ir kauta kas, kas nāks un saliks visu vietās, ka es esmu pie tiem, kas gaida. ka šī gadu siemtiem ilgā leģenda par dieva dēlu ir tik svēta. jā, gadu laikā tas ir izmantost kā masu psihozes līdzeklis, bet pašā vienkāršākajā luterāņu baznīcā katrs mācītājs māk ienest mieru savu klausītāju sirdīs. mēs neesam grēcinieki, mēs neesam nākuši lai zemotos, mēs esam nākuši apbrīnot, pieņemt un dzīvot saskarsmē.
tad es pajautu, ka es gribētu, lai mani bērni tic dievam, lai viņi ir kristīti, lai viņiem vienmēr būtu kāds, pie kura atgriezties(šajā gadījumā es nerunāju par baznīcas dievu, bet par to, kas atgādina par ticību saviem spēkiem).
cilvēks bez ticības ir pārāk vāja būtne.
tāpēc es šajos ziemassvētkos vēlu atrast to, kam ticēt, mīlēt no visas sirds un atslābt mieram, lai ziemas vēstījums var ienākt mūsos. es nesaku - sviniet-, jo ziemassvētkos mēs novērtējam, sajūtam un piepildamies. lai priecīgi!
paēdu pie mammas par godu z-svētkiem.
šodien rosoties, izdarot visu kā vajag, lepojoties pati par sevi, man sagribējās raudāt, ne jau tā sāpīgi vienkārši jūtos, ka man ir sakrājušās tās asaras, ko gribas raudāt laimes brīdī. dāvanas? es nezinu, klausoties koncertu "karameles" es sajutu z-svētkus. sajutu to miera devu. man patīk tas, ka izskatās māla mājiņā svecītes uguntiņa, kā egles zari smaržo un cik silti ir iekšā, kamēr ārā ir aukstākais laiks. koncertā runājā tik brīvi par dievu. tad es atkal aizdomājos, vai es ticu dieva eksistencei. pirmoreiz sevī pieķēru to, ka es ticu, ka ir kauta kas, kas nāks un saliks visu vietās, ka es esmu pie tiem, kas gaida. ka šī gadu siemtiem ilgā leģenda par dieva dēlu ir tik svēta. jā, gadu laikā tas ir izmantost kā masu psihozes līdzeklis, bet pašā vienkāršākajā luterāņu baznīcā katrs mācītājs māk ienest mieru savu klausītāju sirdīs. mēs neesam grēcinieki, mēs neesam nākuši lai zemotos, mēs esam nākuši apbrīnot, pieņemt un dzīvot saskarsmē.
tad es pajautu, ka es gribētu, lai mani bērni tic dievam, lai viņi ir kristīti, lai viņiem vienmēr būtu kāds, pie kura atgriezties(šajā gadījumā es nerunāju par baznīcas dievu, bet par to, kas atgādina par ticību saviem spēkiem).
cilvēks bez ticības ir pārāk vāja būtne.
tāpēc es šajos ziemassvētkos vēlu atrast to, kam ticēt, mīlēt no visas sirds un atslābt mieram, lai ziemas vēstījums var ienākt mūsos. es nesaku - sviniet-, jo ziemassvētkos mēs novērtējam, sajūtam un piepildamies. lai priecīgi!