ā, aizmirsu par savu šodienas lielāko piedzīvojumu:
pārejot sliedēm šodien no rīta, man skrēja pretī milzīgs suns, no tā es nežēlīgi nobijos, bet tad pēkšņi viņš gāja man blakus ošņādams roku, es nevaru izstāstīt, cik ļoti man sirds dauzījās. nogājusi apmēram 15 min, es sapratu, ka viņš man seko, jo visu laiku skrēja manā tuvumā, ik pa laikam norūcoties un aizskrienot tālu, bet tad nežēlīgā ātrumā viņš skrēja atpakaļ, ar atņirgtiem zobiem, es tiešām biju līdz asarām, teicu viņam cik nu mierīgā balsī varēju - ej prom, bet, nē, viņš tik un tā cirkulēja ap mani. tad es ieskatījos viņa kustībās, viņam bija diezgan laba metāla kakla siksna, viņš skrēja pie visiem cilvēkiem, nervozi tos ostīja. secināju, ka laikam noklīdis, bet kāpēc tad jāizvēlas mani???
tad es biju ļauna un veiklā solī izlavierēju caur braucošām mašīnām, bet suns, kas skrēja aiz manis, tika ļoti nopīpināts(lieki piebilst, ka tas bija gandrīz pie pašas universitātes). tad es mierīgi ieelpoju, neredzēju apkārt to mežoni un pēdējās 5 min pavadīju ejot viena.
bet labākais sākas tikai tagad - es ieeju auditorijā, kas ir caur tādam gaitenītim ejot(nav primā vieta uz kuru doties), ieņemu savu vietu, druvis vaļā, un ko tu neteiksi, ieskrien tas pats suns, visi vnk šokā, kko klaigā, bet tas kā traks riņķo pa auditoriju, es pat nevaru izstāstīt, cik šizīga sajūtā tā bija. vnk no torņkalna līdz ķīpsalai tas suns bija atskrējis līdz ar studentiem(vairāk gan ar mani, jo vnk kādu laiciņu viņš vispār negāja no manis nost). LŪK tā. pēc lekcijas man bija bail iziet no auditorijas.
viss.
pārejot sliedēm šodien no rīta, man skrēja pretī milzīgs suns, no tā es nežēlīgi nobijos, bet tad pēkšņi viņš gāja man blakus ošņādams roku, es nevaru izstāstīt, cik ļoti man sirds dauzījās. nogājusi apmēram 15 min, es sapratu, ka viņš man seko, jo visu laiku skrēja manā tuvumā, ik pa laikam norūcoties un aizskrienot tālu, bet tad nežēlīgā ātrumā viņš skrēja atpakaļ, ar atņirgtiem zobiem, es tiešām biju līdz asarām, teicu viņam cik nu mierīgā balsī varēju - ej prom, bet, nē, viņš tik un tā cirkulēja ap mani. tad es ieskatījos viņa kustībās, viņam bija diezgan laba metāla kakla siksna, viņš skrēja pie visiem cilvēkiem, nervozi tos ostīja. secināju, ka laikam noklīdis, bet kāpēc tad jāizvēlas mani???
tad es biju ļauna un veiklā solī izlavierēju caur braucošām mašīnām, bet suns, kas skrēja aiz manis, tika ļoti nopīpināts(lieki piebilst, ka tas bija gandrīz pie pašas universitātes). tad es mierīgi ieelpoju, neredzēju apkārt to mežoni un pēdējās 5 min pavadīju ejot viena.
bet labākais sākas tikai tagad - es ieeju auditorijā, kas ir caur tādam gaitenītim ejot(nav primā vieta uz kuru doties), ieņemu savu vietu, druvis vaļā, un ko tu neteiksi, ieskrien tas pats suns, visi vnk šokā, kko klaigā, bet tas kā traks riņķo pa auditoriju, es pat nevaru izstāstīt, cik šizīga sajūtā tā bija. vnk no torņkalna līdz ķīpsalai tas suns bija atskrējis līdz ar studentiem(vairāk gan ar mani, jo vnk kādu laiciņu viņš vispār negāja no manis nost). LŪK tā. pēc lekcijas man bija bail iziet no auditorijas.
viss.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}