eternal sunshine

mani nepārtrukti pārņem tā sajūta, kad laižoties miegā krīti - krīti no krēsla, no galda, no jumta, no tilta, no mākoņa malas, galvenais jau nav tas, no kā krīti, arī tas, no cik liela augstuma krīti, bet gan tas, cik zemu krīt.

es slīkstu tukšumā. aukstums pārņem pirkstu galus, sagrābj rokas, degunu, ausis, pēdas, visu ķermeni - iekšēji un ārēji. tik ļoti vēlētos ko izlikt no sevis, bet tāda sajūta, ka iebāžot roku sirdī, es atradīšu vēju iztramdītu halli.