Un tieši tagad būtu ko rakstīt. Un rakstīt un rakstīt, un rakstīt, bet es negribu. Nevis tāpēc, ka slinkums vai nav spēka, bet tāpēc, ka es par to negribu rakstīt. Vakar sapratu, ka būs ļoti grūti sarautās saites atjaunot un sapratu, ka nekad vairs nebūs kā iepriekš... Tas bij lieki, to varēju arī nerakstīt. Tāpat jau skaidrs.
Šodien es pamodīšos un gaidīšu zvanu.

Jaunajā darbā smaržo pēc svaigi ceptas maizes, verī nais!