Brīvdienas nav manas laimīgās dienas
Sēžu un skatiens duras sienā. Televizorā kaut kāds kārtējo reizi iet krusttēvs uz riņķi. Nav nekā cita ko skatīties, bet klusums tā nomāc, ka sienas sāk uzmākties. Šķiet vienīgais, kas man šeit sagādā prieku ir naudas tērēšana. Jākontrolē sevi, visu laiku sevi jākontrolē, jāspiež bremzes vai ik uz soļa.
Vienīgi darbā var atbrīvoties no visa tā - nav laika ne domāt, ne cerē - tik rukā kā suns, bet šķiet, ka tas man palīdz - nogurums vakarā ir tik patīkams kā liela dūnu sega, ko uzsedzot, pazūd visas pasaules nelaimes.
Bet brīvdienas tiešām nav manas laimīgās dienas. Pa šīm piecām brīvdienām, ko esmu šeit nosēdējis... es tā arī neko jēdzīgu neesmu pasācis, ja neskaita dažas ar riteni nobrauktās jūdzes un pāris pastaigas pa pilsētu.
Nav arī tā ka es justos šausmīgi vientuļš, tā pat ir cilvēki pakārt, dzīvokļa biedri un skype, bet kaut kā tomēr pietrūkst, tukšuma sajūta aug ar katru dienu.
Nezinu kā būs tālāk, bet šķiet, ka nemitīgās laika maiņas ir tādas pašas kā es - tad silti un labi, tad auksti un sūdīgi, bet pārsvarā ir drēgns un tas vienkārši kaitina, bet ko lai dara ?
Un vel te ir pretīgi auksts, mājā vislaik turas ap zem 20 grādiem, pie kā neesmu pieradis. It kā ieslēdzas apkure ik pa laikam, bet tik un tā tēja tiek strebta pa 5-6 krūzītēm dienā tikai lai sasildītos.
Varbūt tas viss tapēc, ka esmu viens, varbūt tapēc, ka neesmu vel pieradis, varbūt nepamet nedrošība par nākotni un tas kuņģi griež ap savu asi. Par daudz to varbūt... Sāku saprast, kapēc cilvēki te tik daudz dzer. Pašam gan nevelk.
Jauniešu jau te netrūkst un vispār cilvēku vairāk nekā vajag, visi kaļ plānus, dzīvo un priecājas(nopūta).
Jāsakož zobi un jādzīvo tālāk, pietiek čīkstēt, sasodīs!