Labākais dzejolis EVAR
Reiz bij ķēniņš Piķamice Kam sauli nesa sceptrespice Bij viņa valsts kā zaļi mauri, Tik lieli, ka tiem izskriet cauri Trīs gados aeroplāns spēja, Ja nebija pārāk liela vēja Reiz logi krēslā bija zili Un ķēniņš staigāja pa pili, Bij sācis spriest par zemes gaitu, Par cilvēkiem un zvaigžņu skaitu, Viņš sajutās pat drusku skumīgs (Varbūt bij mielasts pārāk tumīgs) Un kakta rāvās, bārdā murkšķot. Pa galvu domas skrēja spurkšķot Un zibot ķērās cita citā: “Kādēļ vis norit tā, ne šitā?” Ar pirkstu mutē tā kā zēniņš Tik ilgi nostāvēja ķēniņš (Bij pārāk grūta lielā mīkla) Līdz atradās aiz zīda tīkla, Ko galma zirneklis bij audis. Pa āru ilgi kliedz ļaudis Pa malu malām majestāti Sauc ministri uz augsto 'rati, Pa nakti spožas lāpas jaucas, Bet Piķamice neatsaucas. “Kā varu apsēsties es tronī, Ja jēgas nav man šaubu jonī, Kas nikni ķeras cita citā - Kādēļ viss norit tā ne šitā ?” Tā stāvēja viņš līdzīgs skalam Līdz sakalta un bij pagalam. Lūk pasaka par Piķamici.