Redz, kā te notiek lietas. Man tagad līdz nedēļas beigām iedots brīvs, nākam pirmdien tik uz darbu jādodas. Es jau nesūdzos, bet līdz ar to alga sarūk smagi, jo smagi. Nu neko, rīt atkal pa aģentūrām jāpavazājas profilakses pēc. Patīk man tās grāmatas cilāt, nesūdzos. Nav tas vieglākais darbs, bet tur ir labi, forši cilvēki, garlaicīgs darbs ar interesantām grāmatām. Tā lūk... Sēdēšu mājās līdz 5dienai un tad uz tusiņu. Šķiet, ka te katru 5dienu kāds tusiņš notiek, tas ar priecē, nav jādomā kur aiziet, jādomā tik iet vai neiet.
Šodien gan jūtos kā izjāta jāņoga, guļamistabā nestrādā radiators un līst ārā no gultas ir tīrās šausmas.
Saimnieks protams solīt sola, bet nedeva, bet gan jau mēs kaut kā viņu pielauzīsim.
Galvenais nezaudēt prātu un nesākt paniku - to man te visu laiku Rita cenšas iegalvot. Es jau ar neko, sāk nedaudz rasties sajūta, ka viņa to pati sev vairāk cenšas ieskaidrot nekā man. Labi, pietiek, tagad brokastis.