NJā, darbiņš nav no vieglajiem - cilā grāmatas, grāmatu kastes, var just ka dod pa musīšiem iesūbējušajiem, bet nav tik traki kā varētu gaidīt. Šodien uz darbu braucu ar riteni, veselu stundu ripinājos pa anglijas laukiem un priecājos par peizāžu. Smuki gan te ir un interesanti ripināties ar - te kalniņš, te lejiņš, te virāžiņš un tā. Mājās paldies dievam mani atveda, es bīstos tās dienas, kad man būs jābrauc mājā ar riteni, jo pēc darba spēku izsīkums ir tik tāl, ka gandrīz vai cigareti noturē grūši. Tā lūk mani mīļie es te, redz, dzīvoju un ilgojos pēc mājām. Jā, vel-jo-projām ilgojos un netaisos pārstāt līdz nebūšu tur. Lai cik jauki te arī nebūtu, es tomēr esmu "nekur nav tik labi kā mājās" piekritējs!