Būšu atklāts - ar katru dienu paliek ar vien sūdīgāk. Sēžot te vienam bez darba, šķiet, tiešām var saukt prātā. Vakar gandrīz jau aizgāju pa pieskari... Tad vel tas nolpāpītais sapnis, kurš mani ir tā izsitis no sliedēm, ka pat nevienam nestāstot, es nespēju to aizmirst.
Parasti ar sapņiem ir tā - nosapņo un ja nākamajā rītā nav kam pastāstīt, tad līdz pusdienām jau esmu aizmirsis, ka vispāŗ kaut ko nosapņoju, bet ne šoreiz.
Sen, sen atpakaļ, jau biju redzējis līdzīgu sapni, bet šoreiz bij savādāk. Itkā nekas tāds briesmīgs nenotiek, bet skatoties uz to visu no malas skudriņas sāk skriet pa kauliem. Stulbākais ir tas, ka es negribu par to ne runā ne rakstīt, bet tas ir vienīgais, kas man aizņem prātu. Fakinais sapnis, bļa!
Varbū esmu vienkārši izsists no sliedēm un tapēc ir tik grūti, nezinu. Jāsāk strādāt, pēc iespējas ātrāk jāsāk strādāt.