Visur apkārt ir klusa un vēsa tumsa, neliels gaismas starojums no ekrāna un piegalda-skrūvējamās lampas spuldzīte apspīd galdu un klaviatūru tieši tik daudz, lai es nesajauktu brutus vietām.
Nu pat, nu pat jau sāka likties, ka viss iet uz augšu, ka vis sāk ritēt savu gaitu, ka durvis atveras uz iespējām - mašīna, skola, stabils darbs, galugalā netālā nākotnē paredzamās kāzas, bet...
Nesenie notikumi pamazām, bet neizbēgami, šķiet, sākt tam visam pielikt lielu, treknu punktu. Rodas tāda sajūta, ka viss, priekš kā tu centies esi nevis tu pats, bet suņa sūds. Piedrāžot krīzi, piedrāžot badacietējus vienalgakur, piedrāžot parādus, kredītus un neapmierinātu tautu, dzīvot var lieliski, ja vien ir dzīve kuru dzīvot. Man šķiet, ka sāku kļūt par refleksu un inerces murskuli, kurš ripinās lejā pa kalnu, kurā pats un ar citu palīdzību ir uzripinājies, sācis nostiprināties un izbaudīt peizāžu.
Viss notiek tikai tapēc, ka tam tā jānotiek - es eju uz darbu, jo jāpelna nauda, nauda jāpelna, jo gribas ēst, pīpēt, dzert, braukt ar sab.transp. vai personīgo vihekuli. Es eju uz skolu, jo vajag izglītību, lai dabūtu labāku darbu, lai varētu šikāk ēst, dzert, pīpēt un braukt ar šikāku vihekuli, bet...
Kārtējais fak-ar-ārā 'bet...' šeit ir likts tamdēļ, ka esmu atgriezies dažus gadus vecā kondīcijā, ko sauc par absolutu motivācijas iztrūkumu.
Oh well, what now ? Vai varbūt drīzāk - what's next ?
Un no stūra jau lēnām un nemanāmi uzglūn panika.