Jums ir kādreiz bijusi tāda sjaūta, ka notiks kaut kas ļauns? Tāda kā debīla priekšnojauta, kas liek kuņģim sarauties un visām iekšām pagriezties pa 25 grādiem un tā arī palikt. Man ir... Uzmācās briesmīga neziņa par nākotni un tāda prieksnojauta, kas vislaik čukst ausī "nebūs labi, Nebūs labi!".
Visbriesmīgākais sods, kādu vien es varu iedomāties ir neziņa. Neziņa par to, kas būs. Tas viss ir aizgajis tik tālu, ka vairs nelīdz vecais labais "viss būs labi" vai kas tamlīdzīgs.
Vakar man iešāvās tāda interesanta doma prātā, man sāka šķist, ka es esmu sabojājies. Bez maz kā sarūdzis piens, bet ne tik tāl lai nevarētu 'izlaboties'.
Kapēc tā ? Wtf, kas ar mani notiek - tas bij nākamais kas man ienāca prātā. Esmu noslēdzies! Lūk kas ir noticis. Es nevis nestāstu, bet pat īsti negribu nevienam stāstīt neko. Manas problēmas ir manas, citiem pašiem savas pietiek. Vissāpīgākais ir tas, ka ir cilvēki, kam rūp tas, kas notiek ar mani, tik tiešām rūp, bet pat pret tiem es esmu negodīgs un klusēju kā ūdeni mutē ieņēmis. Kā lai atrod tos iemeslus, kuri man agrāk deva spēju izklāt sevi uz baltas lapas?
Esmu sapratis to, ka es dzīvoju patstāvīgās bailēs no kaut kā. Man ir bail pievilt, bail izdarīt kaut ko nepareizi, bail visu pazaudēt... Vai tiešām tikai tā var sevi bīdīt uz priekšu - baidoties krist atpakaļ ?
Pārāk daudz jautājumu man sakrājies, jāsakārtojas.