Krāsas
Sarkanā.
Jā, sarkano es pazīstu labi. Tā kaislīgā, tā naida, kara un asiņu krāsa. Tā kairina, tā var kliegt un var būt noslēpumaini tumša. To nēsājot jūties pārāks, to nēsājot jūties skaists. To nonēsāt nav iespējams, tā iespiežas tevī kā cigarešu dūmi un paliek dziļi iekšā. Tā nokrāso mūsu ķermeni, kad tas kaislē deg, tā nokrāso to, kad tam pārlieku karsti kļūst. To krāsu neizdzēst, tā visam spīd cauri.
Melnā.
Noslēpumainā, drūmā, dūmmakā tīta tā visu iesūc sevī - siltumu, smieklus, laimi. Tā apņem kā tāda liela, mīksta sega, tā nomierina, tā ieaijā. Tā melnā, tā nāves krāsa. Mierīgas, klusas un vienpatības pilnas pazuššanas krāsa. Tā ir visur un vienmēr, tā ir ēnās un ķieģeļu spraugās, tā ir vecuma un dusmu krunkās, tā iesēžas mūsos kā bieds un biedē mūs ar savu noslēpumu. Neizzināmo un nesaredzamo. To var sataustīt - tā reizē silda un saldē. Neapmaldīties tajā un nepazust tumsā, melnā, jo melnā tumsā.
Baltā.
Žilbinoši baltā nevainības, miera un laimības krāsa. Tā apņem un nospiež uz ceļiem, tā liek aizmiegt acis un saliekties sava žilbuma priekšā. To neaptur nekas, tā izspraucas cauri visam, tā gaismas krāsa. Tā vitālā un pacilājošā. Tā atmiņā paliekošā gaisma tuneļa galā.
Visu nakti sēdēju un mocijos ar visu šito iekšā, tagad to izlieku te. Man prieks, ka to visu tā vienkārši var izlikt te un neuztraukties par neko. Tā pat nevienam tas neko nenozīmē, tā pat neviens necenšas saprast... Tieši tā pat nevienam nerūp. Tik pelēki nerūp, ka vai garlaicīgi paliek. Tikai tagad es spēju novērtēt to pelēko vienaldzību, kad gluži vienkārši ir caureja, kad gluži vienkārši viss nāk ārā, kad negribas sevi turēt un stostīties, kad negribas atstāt iespaidu un uzvesties labi, kad gribas izvemt visu sabiedrībai un palikt anonīmam.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: