Cenšos izdomāt kā lai iesāk tā kā neviens nav iesācis. Nesanāk, šķiet būšu nedaudz aprobežots un ar izdomu neapveltīts. Eh, un es tā cerēju... muļķības īsāk sakot.
Mazpamazām lietas sāk iekrāsoties lielākos apmēros un sāk krist uz nerviem tas, ka esmu sācis plānot savu dzīvi ilgtermiņā, piemēram, man nav ne jausmas ko es darīšu rīt, bet es zinu ko es darīšu, kad pabeigšu skolu, kad dabūšu darbu, kad iestāšos LU...
Vel kas krīt uz nerviem... nē, nevis krīt uz nerviem, bet nomāc ir tas, ka man nav sapņu - es nekur nesapņoju nokļūt, neparko nesapņoju kļūt. Man nav sapņu profesijas vai sapņu zemes. Tas liek justies tukšam. Esmu es vel jauns, esmu, es to zinu, vet "tinot lenti atpakaļ" man nekad nav bijusi sapņu profesija, ka citiem maziem puikām - ugunsdzēsējs, supervaronis vai skursteņslauķis. Es nekad neko īsti nēesmu gribējis.
Tas nomāc pat ļoti un tas, ka esmu nomākts man, savukārt, krīt uz nerviem un tad es lādos un lamāju sevi, bet ko tas līdz ? Neko... jo man gluži vienkārši negribas, man pat seksu īsti vairs negribas, neko man negribas... Jūtos nedaudz miris.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: