Nu redz un atkal es gribu uzrakstīt mistisku kaut ko par to - kā man iet, bet...
Un šoreiz laikam es beidzot būšu sapratis, ka nevis jūst negribat zināt, bet gan es negribu rakstīt, jo nau jau daudz ko rakstīt - man iet labi. :P
Vienīg varbūt daži novērojumi:
-Augsts laiks ir ļoti skaists - saulīte spīd, debess skaidra un tā vien gribas rauties ārā un vārtīties sniegā, bet tad acu skats noslīd līdzi termometra mērijumiem un vairs nekur negribas doties.
-Lasu G.Dišlera grāmatu "Pacel mani, Gābriel". Interesanta lasāmviela, bet ne par to ir runa. Runa ir par to, kas mani šinī grāmatā kaitina. Varbūt es vienkārši nespēju pieņemt to, ka tas notiek 20tajā gadsimtā, man to gribas piesiet agrākiem laikiem nezkapēc. Vienkārši tā aina, kas man rodas acu priekšā ar mazu ciematiņu, kur visi visus pazīst, ik pa laiciņam tiek sagrauta ar trolejbusa vai lidmašīnas pieminēšanu. Riebīgi tomēr, bet interesanta lasāmviela.