Vakar bij doma iet uz interneta kafejnīcu un dirnēt tur līdz rītam vai kamēr ači sāk sāpēt. Viss izvērtās pavisam citādāk, bet es nesūdzos. Pa ilgiem, ilgiem laikiem uzpīpēju zāli, pasēdēju ar Mārtiņu papļāpāju. Tāds dikti jauks vakars. Tā teikt atzīmēju to, ka esmu izstrebis visus skolas sūdus un nu var atkal jaunus vārīt. Tik sen nebija bijis tās sajūtas, es jau biju aizmirsis kā tas ir, kad tev vaigi sāp nosmaidīšanas un vēders rūc no pārpūles, bet tu vienalga smejies, līdz elpa sāk trūkt. Un tad vel nearko neaizstājamie nopīpētie smiekliņi, kas vienā brīdī pat man pašam parādījās, tie ir kā uguns pulvermucā, kad tādus izdzird, tad vienkārši nevar nesmieties. Jā... īsāk sakot izsmējos līdz asarām un elpas trūkumam un mājās atnācu 7os no rīta. Tagad jūtos drusku neizgulējies, bet ir okej. Kas zin ko es darīšu šonakt, jo plāns ir tāds pats kā bija prims tam - iet uz interneta kafejnīcu un dirnēt tur līdz rītam vai kamēr ači sāk sāpēt.