Nu redz, kārtējais vakars pienācis. Ņujorkas ielas ir hmm... interesanti paskatīties, labi aktieri labi spēlē, interesants casual story. man patīk.
Gribas vienkārši ierakstīt to, ka divi cilvēki, kas viens otrā ir iemīlējušies kā saka "līdz ausīm" nespēj dzīvot kopā ilgstoši, viņi viens otrā vienkārši pazūd. Tas protams ir skaisti, bet tādām attiecībām vienkārši nav nākotnes, pārāk daudz pārmetumu. Man kaut kā (GARA pauze) un man pazuda doma...
televizors iesūc sevī visu uzmanību. latvieši sākuši taisīt reklāmas, kuras pēc tikai pēc piektās reizes paliek garlaicīgas - progress, tā turēt. kaut kad būs jāiet gulēt, rīt prakse. īsti negribas, bet tas ir tikai smakas dēļ. tur ir tik neizturama līmes smaka. galva sāp pēc 6-7ām tur pavadītām stundām tā itkā tu pamostos ar pohām no šņabja+alus. nekas, jāpierod. nav citas izejas... vel aiz vien turpinās reklāma. es te jau rakstu man liekas ka kādu pusttunndu, bet tas nav svarīgi vai ne ? es nekad vairs nevarēšu paklausīties prāta vētru. nevis tapēc, ka man viņi nepārāk, bet tapēc, ka es viņu pārklausijos pie ērikas un tagad katru reizi dzirdot PV es atceros to, kā bija tad, kad bija labi un tad sāp un man riebjas tas, ka ir tādi sīkumi, kas atgādina par kādu, jo kad tu atceries, tad atceries visu noteiktā secībā -
1)brīžus kad bija labi
2)brīžus kad nebija labi
3)brīdi kad izšķīrāties
un tad sāp. pretīgi. bet galveinais - nekādas nožēlas.
tas šķiet ir kļuvis par manu moto - neko nenožēlot. kaut kā neapzīnāti es pat cenšos nenožēlot un nav grūti, jo nav nekā īpaši daudz ko nožēlot. tas nu tā, nedaudz par mani. khem... nu ja, tizla reklāma.