Noguris vakars sitas logā, bet logs neplīst. Man nāk miegs, itkā, bet negribas iet gulēt. Aizmigšana man vienmēr ir prasijusi lielas mokas. Nu labi, ne vienmēr, bet pārsvarā. Tas krīt uz nerviem.
Biju uz Red Bee koncertu līvu laukumā. Bija auksti un skaļi, bet nepārāk. Satiku Gati un Indru un Ērikas brāli un protams, ka pašu Ēriku, kura ir iemesls tam, kapēc es vispār līdu no mājas ārā. Ērikai ir garš brālis, bet draudzīgs. Gatis arī draudzīgs, papļāpājām par šo un to. Viņš atzina, ka Ērika esot vienskārši fantastisks cilvēciņš un es piekrītoši māju ar galvu. Viņam taisnība. Vel es sapratu, ka man ar Ēriku ir ļoti paveicies, jo viņa tik tiešām ir fantastisks cilvēks.
Bomzīši arī ir draudzīgi un pateicīgi un izpalīdzīgi.
Čurājot līvu laukuma tualetē ir risks atklāt savu mantību kādai nejaušai personai. Kad durvis ieklemmējas, tad tur nāk un iet, kas grib, bet ejot čurāt tur tu riskē ar blabla(negribu atkārtoties).
Red Bee smuki spēlē, man patika.
Ērika tā ātri atvadijās. Žēl nedaudz, bet ko tad es varēj gaidīt? Beidzot man ir miers sirdī. Nekādas liekuļošanas vai melošanas, vai kā tamlīdzīga. Es negribu teikt, ka iepriekšējām meitenēm esmu melojis, bet tomēr tas, ka tev ir meitene un tu zini, ka būs nākamā un nākamā, un nākamā un tā tālāk tomēr ir nedaudz nomācoši. Šoreiz manī šīs apziņas nav un tas ir labi.
Kā Karīna teica - krutākā no manām mega-čiksām. Man par to smiekli sanāca, bet sava daļa taisnības vien ir.
P.S.Cik patīkami ir rakstīt ar garumzīmēm un šķietami pareizu interpunkciju.