Shii nedeeljas nogale bija tik pilna piepildiita ar visu ko, ka man pat bail saakt rakstiit, jo peectam buus gruuti atrast vietu prieksh ljcut, ko gan visdriizaak ka nevajadzees pielietot.
Saakaas viss 5dien, kas mani savaaca Laacis un mees aizbraucam uz Purvciemu gaiidiit pirkaart kad man piikstinaas C un otrakaart Laacha braali, ar kuru mums tad nu bij jaabrauc svineet mazajam Laacim dzimmene.
Mashiinaa braucot jau saakaam dzert un nepaarstaajaam to dariit liidz pat 7dienas peecpusdienai. Tika izdzerts daudz. Varbuut vajadzeeja vel drusku iedzert, lai atsleegtos ? Bet tagad to visu atceroties man saraucas piere un iisteniibaa gribas raudaat. Kapeec ? Es nezinu kapeec... Nekas jau taads tur nenotika, visi vienkaarshi piedzeeraas pamatiigi un dazhi arii paardzeeraas, bet man liekas, ka tik driiz es vis nebraukshu uz turieni. Sajuuta ir taada, ka es esmu paraadaa atvainoshanos par to, ka esmu bijis greizsirdiigs un par to, ka esmu bijis muljkjis. Daljeeji taa ir atvainoshanaas pasham sev, bet pa lielaakai daljai tomeer kaadam citam.
Daudz dusmu un naida man sakraajies pa shiim dienaam, bet man ir tiesiibas dusmoties tikai un vieniigi uz sevi. Es laikam tieshaam vel esmu paaraak liels sapnjotaajs, lai speetu kaut ko taadu panest mieriigi. Agraak man liekas, ka es biju stipraaks, tagad kaut kas noticis un nau vairs taa, nau vairs nekaa.
man vajag uzpiipeet...