Visvairāk man krīt uz nerviem veci cilvēki, kas mēģina man iemācīt "kā dzīvot", jo viņi to,luk, prot. Ar vārdiem "veci cilvēki" es domāju savu vecmāmiņu, tā ka, lai neviens neapvainojas.
Lai arī viņai ir lielāka dzīves pieredze, vairāk gadu un varbūt viņa ir gudrāka par mani viņai, manuprāt nau tiesību mācīt man dzīvot, tādas ir vienīgi manai mātei, kuras centienus mani audzinat es bieži vien laižu gar ausīm, bet tas ir kaut kas cits. Tomēr omītes tač cep pīrādziņus un gaida mazbērnus ciemos, nevis krīt visiem uz nerviem ar savu eksistenci ne ??? Vai tad tā nav ?