Vienaldzība = egoisms ?
Vienaldzība = nāve ?
Es domāju ka abi šie vienādojumi ir nepareizi, vismaz daļēji. Cilvēks mirst tad, kad viņa ķermenis atsakās darboties, bet gars.. kas zin, kas ar to notiek.
Ar egoismu ir tā pat kā ar vientulību. Tu esi vientuļš, tātad, vientuļnieks. Bet vai kāds par tavu esamību zin? Protams! Tātad?
Kas tātad? Tu rausti plecus un izbrīnīts skaties uz mani.
Es saku - Tātad tu esi egoists.
Egoisms ir vienaldzība ir vientulība ? Nēē, mani mīļie. Egoisms ir līdzīgs vientulībai, bet vienaldzība.. Kas tad īsti ir vienaldzība? Vai tas ir kārtējais retoriskais jautājums, pret kuru atduras jeb kurš, kurš ir spriedis līdzīgi man ? Vai tiešām mūsdienu ģeniālā cilvēce nau spējusi atrast līdzekli kā cīnīties ar tik vienkāršu lietu kā retoriku?
Ļaujiet man teik ko šai sakarā.
Manuprāt cilvēce nemaz negrib ar to cīnīties, jo tai ir izdevīga šī retorika. Retorika ir kaut kas bezgalīgs un tās priekša pat gudri vīri spēj vien gudri noteikt "'Jāā.." un nopūsties. Retorika ir izdevīgs bizness dīkdieņiem un psihologiem, ticiet man.