vakar atkal sarakstījos ar bijušo caur draugiem. nez kāpēc ikreiz, kad viņam rakstu, mani krata drebuļi? vai tiešām tas būtu tāpēc, ka sarakstīties ar viņu ir slikti? šoreiz pat es viņam jautāju par darbu... un viņš pat deva padomus, tā, ka tas nebij saistīts ar to, ka mēs kaut ko varētu pasākt, lai gan tāds mazs, melns radījums uz mana pleca tirdīja, lai pajautāju, kad varam satikties. Bet labi, ka apdomājos un izlēmu tomēr to nejautāt, savādāk būtu problēmas ar vīru. parasti vīram nestāstu, ka esmu ar viņu kontaktējusies, bet šoreiz pateicu, ka jautāju par viņa darbu un viņš tāds dīvains palika, bet es ceru, ka viņš ir sapratis, ka man nekad neviens nebūs tik pat labs vai labāks par viņu! dažus esmu vēl satikusi, bet nevienu vīrieti neesmu redzējusi tik gādīgu un rūpīgu. nu kurma vēl vīrs pienes brokastis gultā gandrīz katru rītu? un es neesmu slima! viņš gluži vienkārši ceļas agrāk par mani un tad mani modina ar brokastīm un mīļu rīta buču!
neviens nekad nebūs labāks par viņu!