skaisti, - vīrieši, kā jau parasti, ne par ko nav atbildīgi, kad jārisina demogrāfijas problēmas. ja to bērnu nākotnē būs mazāk, nekā vajadzēs, lai maksātu pensijas pensionāriem, tad ļoti iespējams (ja vīrieši (un es saku vīrieši, kaut arī zinu, ka ir sievietes, kas domā, ka tā ir labi un pareizi, bet nez vai viņām rastos dāda doma, ja mēs jau sākotnēji dzīvotu pasaulē, kuru vada sievietes, nevis vīrieši; un tikmēr tie, kas ir aizņemti, domājot par to, ar ko viņi vispār identificējas, vispār neinteresējas par to, kas notiek) neizdomās kā polijā, ka aborti ir nelegāli, vai arī aizliegs kontracepciju sievietēm, vai arī - ko tur daudz, varbūt uzreiz tiekties uz afganistānas līmeni un aizliegt sievietēm jebko darīt bez vīrieša dieva rokas atļaujas) būs tā, ka sievietes izdomās, ka varbūt vīrieši ir pelnījuši tikai tādu lomu kā iekš the wheel of time, piemēram, atņemt viņiem jebkādu varu. vai arī - ja nav pensiju, ko maksāt, varbūt tad nevajag pensionārus? bet varbūt vispār problēma ir tajā, ka iepriekš sadzima pārāk daudz bērnu, un tagad dzimst normāls skaits. tikai resursi nav visiem pieejami, un to pieejamību kontrolē daži izredzētie, kas vārās savā sulā un spriež, ka ar 150 miljoniem var labot demogrāfiju. pabalsti - tas ir labi, tas ir sākums, tas varbūt nozīmē, ka sievietēm būs lielāka vara pār savu dzīvi, ja pabalsts būs lielāks, kamēr viņa pati nevar strādāt. bet es zinu, ka sievietes ir gatavas radīt pa trīs pēcnācējiem, kad viņas ir kopā ar normālu partneri. tas varētu būt tas mūsdienīgais modelis, uz ko tiekties, bet tāpat tam jautājumam par bērniem jābūt izvēlei, un man lielākais uztraukums ir, ka daži labi ņems un izdomās, ka vieglākais ir nogriezt tiesības sievietēm, kā vēsturiskajā modelī vienmēr līdz šim, jo no vīriešiem neko normālu nevar sagaidīt, un kā gan varētu, ja viņi grib minimālu ieguldījumu un maksimālu efektu uz citu rēķina. boys will be boys, un viss tāds.

tas saucās, izlasīju šo, un vēl arī dzirdēju (bet neesmu pārbaudījusi), ka aizkulisēs tiek veikts liels darbs, lai aizliegtu kontracepciju (ne latvijā, bet kāpēc gan ne).

viss jau būtu forši, bet vakar bija algas diena, un algas nebija, kas ir vispār pirmo reizi, kopš es te strādāju, tagad man būs neplānota finansiālā askēze, kas varbūt ir labi, jo man varētu būt kaut kādas šopaholisma pazīmes.

gribēju arī uztaisīt pavasara revīziju garderobē, jo šķiet, ka velku kādas 4 drēbes no visām, kas man ir, līdz ar to man te tāds paradokss. iespējams būs jāpāriet uz vienas drēbes pirkumu mēnesī - kā saka - vienu, bet labu, bet tad var sanākt, ka man nav, ko vilkt, jo īpašos "izmet lieko" uzplūdos es mēdzu pieiet tam tik centīgi, ka beigās izmetu par daudz...

tomēr, nē, esmu īpaša sniegpārsliņa, un man vēl nav sindroma nosaukuma.

iegāju šodien rimčikā, mazajā, un ledusskapjos viss ir plastmasas iepakojumos. es te nešausminos par plastmasu, par to citu reizi. bet to, ka viss ir iepakots un sapakots. nekas no tā, kas varētu būt svaigs un apetītlīgs, tāds nav. es skatos uz tiem plauktiem un neko no tāman negribas ņemt un nopirkt un pagatavot. absolūti neiedvesmojoši. tādā ziņā rīgā vai kādā lielākā pilsētā gan jau ir foršāk, bet te... kaut kas nav. tirgus aukstajā sezonā arī nepiedāvā neko baigi labo. es jau tik ilgi ēdu vienus salātus, ka jau sāk drusciņ pieēsties, bet arī negribu gatavot tur lazanjas un tamlīdzīgi, kas noteikti būtu garšīgi, bet mans organisms gan jau būtu tādā šokā, ka uzreiz pieņemtos svarā par 5 kg. no way back now, jāturpina vien ēst dārzeņi. bet nu labi, labi, kad es aizbraucu uz darbu, tad vietējā ēstūzī ēdu kotleti un ko jau nu vēl viņi tur uzurnājošu tajā dienā ir pagatavojuši. kaut kad arī lazanju. cheat day, vai?

šorīt braucu uz servisu, jo mašīnai iedegās check engine lampiņa, un tā kā esmu apņēmusies pret šo mašīnu attiekties atbildīgi - uzdot jautājumus par nezināmo un sekot līdzi (gana daudz punu pierē sasisti no iepriekšējām mašīnām, bet man tāpat kaut kā pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā tās mašīnu lietas, bet es cenšos un mācos #adulting), tad, manuprāt, noorganizēju diagnostiku diezgan operatīvi. gatavojos sliktākajam (lielam rēķinam), bet sāka spīdēt saule (burtiski), un ceļš bija tik gluds, un mašīnu maz, neviens nebremzēja satiksmi, man beidzot bija laiks mierīgi paklausīties savu pleilisti veselas 35 minūtes bez pārtraukumiem, un tas patiesībā bija pat relaksējoši.

rezultātā tika konstatēts, ka vaina ir kaut kur par/ap/pie svecēm, kas varētu neizmaksāt pusi algas, un tas jau ļāva uzelpot mierīgāk, jo kaut kā to stresu pēdējā laikā pietiek, esmu gatava pavasarim un esmu gatava lietas ņemt vieglāk, bet lietas vēl tur mani cieši un negrib laist vaļā.