uz nesaistītas nots - nesaprotu, kas notiek ar meitenēm soctīklos? kā liek kaut kādu bildi no semināra, no tikšanās, no kādas kopā sanākšanas ar citām meitenēm, tā uzreiz postē, kādas visas satiktās ir (citēju) viedas, dievietes u.c., kas tagad man ir jau izkritis no prāta, bet nu tik pārspīlēti. visas superbrīnišķīgineatkārtojamas, atdos tūlīt savu dzīvību par viņām un whatnot.  tu vienkārši noklausījies semināru, biji uz grāmatu klubiņu vai uzliki nagus. saprotu, ka gribas paslavēt, bet nu tad vismaz kaut kā, lai būtu ticība tam, ko saki.

kā arī tracina, ka problēmas sauc par izaicinājumiem.

visums mani vakar mēģināja ja ne nogalēt, tad vismaz sakropļot.

vispirms es nepamanīju pakāpienu un tā izlocīju potīti, ka domāju - kirdik potītei. brīnumainā kārtā - bez sekām.

tad mājās asaka no kūpinātās zivs iesprūda un likās, ka iedūrās kaut kur pie rīkles. abi ar sīko nobijāmies. mēģināju ar maizes gabaliņu to iekustināt, bet bez panākumiem, un domāju, ko vispār tādā situācijā darīt? tad man sāka slāpt, padzēros minerāli, asaka mierīgi noskalojās lejā.

vai arī - vispirms mēģināja sakropļot, un pēc tam - nogalēt.

nopirku rozes grāmatnīcā "piecu minūšu pasaciņas miedziņam". 

grāmata sola latviešu tautas pasakas par lielībnieci mušu, trešo tēva dēlu muļķīti ar viņa balto zirgu, kā arī par zalkti un viņa līgavu.

kādam vajadzētu aizliegt tiem latviešu tautas pasaku rakstītājiem ostīt līmi un ņemt vārdus no izmirstošo vārdu vārdnīcas. tur vispār iztrūkst veseli paragrāfi. stāstījuma plūdenums - kas tas tāds? to nevar izstāstīt, tas ir jāredz paša acīm.

un varat neteikt, ka izņemts ārpus konteksta, - tur visa pasaka izņemta ārpus konteksta.

worst book ever!

sestdienas rītā dabūju alerģisku reakciju no rimčika mazā arbūza. pārējiem ēdājiem nekas, tikai man puse sejas izmetās kodīgos pleķos. paldies dieviem, mājās mētājās zyrtec no laikiem, kad alerģiska reakcija (iespējams, no arbūziem) bija atvasei. pietika tieši divām devām un palika maza pilīte, kas nederēs nekam.

protams, tieši tajā dienā bija jābrauc ciemos uz lielu jubileju, kur kaudze radinieku un pusradinieku sabraukuši. 

sūdzos par neražu ar arbūzu, pie sevis priecājoties, ka nu jau gandrīz neko nevar redzēt, kā viena pusradiniece atbalstoši saka: "jā, tiešām, tev visa seja pleķos!" thanks for nothing.

bērns atradis veidu, kā mums kopā pavadīt quality time - gatavot ēst. es jau aizmirsu, ka viņš iet uz montesori pavāru nodarbībām, un ir jau gluži atbildīgi iemācījies apieties ar virtuves instrumentiem. bet vispār, protams, welcomēta, mom guilt, sen tevis nebija. 

pavasaris klāt, un kurpju nav.

man liekas, šī problēma bija jau pagājšgad.

visciešamāko auto atskaiti dabūju nevis no carvertical (come on, 30 eur par kaķi maisā? roka necēlās), bet no autodna.lv par 16 eur, un visšvakāko no saita, kas solīja bezmaksas atskaiti, bet patiesībā prasīja 9 eur. par 16 eur es uzzināju, ka noskatītā mašīna bijusi sista, no slovākijas atvesta uz latviju, apkopes gājusi igaunijā un tehnisko skati latvijā, un nobraukusi ap 20 000 km gadā, par ko mums izvērsās diskusija , vai tas ir daudz, vai tas ir maz un es tā kā sliecos uz to, ka drīzāk uz "daudz" pusi. es pat spriežu ne pēc sevis, jo es vispār nobraucu tikai 4 000 km gadā (ko es plānoju labot, kad būs normāls auto, par kura spējām no neskaidrības neraustīsies plakstiņš), bet kaut kā man stāv galvā, ka gadā 10 000 ir vidēji/normāli/pieņemami.

otrs aspekts mašīnu izvēlē, nezinu, kā jums tur, rīgā un citās pilsētās, bet ar parastajām vieglajām mašīnām braukt, kas nav augstāk no zemes, ar mūsu (ar "mūsu" es domāju visur kur latvijā) ceļu kvalitāti, tas ir baigais risks. mūsu mazciemā vispār. pilsēta it kā. ceļu remonti visu laiku, viss tiek atjaunots, un tādas bedres! lūk, nesen braucu 46 km pa ceļu aizkraukle - jēkabpils (ne A6)  remonts tur bija diezgan sen, un ceļš ideāli gluds bez bedrēm un bez ielāpiem. pilsētā - katru pāris gadus kāda ceļa posma remonts, un bedres un ielāpi - anarhijas vai arī absolūtas nekompetences uzvaras gājiens.