zivis ēd maizi tomēr

vakar man patika dziivot. satiku eliinu dumpi. taa kaa bijaam diezgan beediigas un dziives un darba sagurdinaatas ljaavaamies vieglam chiloutam pie skaistaas toksiskaas kanaalmalas. panjeemaam veikalaa dazhaadas garshinjas un pikantas edamaas lietas.

reti ir cilveeeki ar kuriem ir interesanti runat par diezgan nopietnaam un praatam gruuti sagremojamaam lietaam. bet ar vinju bija viegli. runaajaam par energjijas apmainjas pluusmaam starp cilveekiem- biezhi, kad ar kaadu notiek kaut kas tragjiski slikts, otrs, parasti mammas vai vistuvaakais rada gabals, to kaaadaa mistiskaa veidaa sajuut un dod ziimes un zinjas tam pirmaja, ar kuru notiek, kas tragjisks vai beediigs. prepereejaam dieva idejas un to, kaa uztveram sho gara buutni sevii. un  dievs ir. bet vinjam patiik izlikties un transformeeties dazhaados veidos, taa ka gruuti vinju satvert ar plaukstaam, kur nu veel ar sapraatu.

kad beidzaam runaat, saakaam barot ar maizi kanaalmalas toksiskaas zivis, kas bariem vien naaca mieloties, jo neko taadu sen nebija gremojushas.

taa kaa mums uz abaaam bija tikai viens ritenis, meegjinaajaam abas uz taa savietoties. es biju manaami bailiiga un nestabila, taapeec minu pedaaljus un tureeju viltus liidzsvaru, meegjinot nenomest eliinu uz asfalta un ik palaikam ieskreeju kaadaa stabaa vai dziivaa buutnee.