Vakar beidzot saliku atkal kopā savu melno bērīti. Jauna aizmugurējā pārslēdzēja trosīte, divi trosītes apvakli, izspieķoti rati, cietas riepas. Braucu un smaidu. Smaidot brīnos - kaut kas nav tā, nav tā vecā sajūta. Hmm.. līdz sapratu, kas par lietu - nekas negrab, viss kluss! Ripo Mongūzs kā tādas elles aparāts. Un nevajag nemaz SramX-0, lai SEBā vinnētu. Izmetu lielo loku pa pagastu, normāls sešdesmitnieks, pašā vakarā vēl iebraucu ierastajā stadionā, lai kļūtu vēl fizikālāks. Par spīti jau vēlajai krēslas stundai piektdienas vakarā, nebiju stadionā viens. Tik daudzi sportisti? -tu vaicāsi. Hah, nomirt no smiekliem! Jaunajiem mūsdienās ir nedaudz cita izpratne par sportu - kačā labo bicīti, visu laiku cilādami brūno un pēc tam kolu. Aptaurētie, tam tak krogs domāts! Lai jau paliek, sportiska dzeršana, tā teikt. Vissmieklīgākais tomēr ir brīdis, kad noeju nost no pievilkšanās stieņa un jaunie dzērāji (visticamāk tehnikuma 1. kurss), savu reibušo draudzenīšu iedrošināti, nāk nu provēt, cik ta paši varēs pievilkties. Spiežos uz līdztekām un ar acs kaktiņu vēroju un smīnu. Necik ilgi, kad smīns pāraug izbrīnā - labākais rezultāts, kuru bij spējīgs uzrādīt lielākais no žūpām, bij 7 reizes!! Zudusī paaudze.