Rallijs ir sācies!
Jeb Mona-X'08.
Katrai komandai ir kas tāds, kas tur dalībniekus kopā. Mums tā ir savstarpēja sapratne, sena pazīšana un līdzīgie mērķi. Var būt arī, ka tas ir Viktors (paldies Mārai). Iespējams, to sauc par draudzību. Vien dāma šoreiz bija (man) pilnīgi nepazīstama. Pirmo reizi ieraudzīju stāvam pie Statoila, bija jāsatiekas. Ieraugot izsaucos - 'ar gariem, blondiem matiem?!'. Izskatīga tāda. Bet tomēr nebija mums pa ceļam. Atstāja mūs mežā.
Pirmais punkts ātri rokā, pa pašbūvētiem tiltiņiem pāri upei līdz pirmajam SF1 tikām visai labi, bez lielām navigācijas kļūdām, pēc ~15km jau bijām Aiviekstes karjerā, mēs ar dāmas iekš laivas un Zg ar Gat desoja apkārt vākdami KP gar malu. Savācām nepieciešamo punktu vērtību summu un, ienesot laivu posma finišā, jozām iekšā kāju posmā. Pēc tā notipināšanas (jā, tipināšanas, jo skrēja tikai līderi - E-bike, piemēram (2.vieta)) Kazhus aizlienētais Navman X-300 rādija nočāpotus 17,8 km, bet tā kā šams zem biezā eglāja daudzviet neķēra signālu, tad pieņemu, ka varēja būt pilni 20 un vēl bikuc. Vizma, kamōn! Tad atkal uz velo un tālāk mežā, prom no sac. centra, dziļāk purvā un tumsā. Lai arī no izbraukšanas nav pagājušas 6 stundas, tomēr dāma tiek iesieta sasaistē un tālāk vilkta. Tajā brīdī mums garām paiet ViXotāji. Par to vispār brīnos. Ne jau par viņu ātrumu, bet par savu godu un laimi, ka man tika ļauts ar viņiem Tukuma veloleģendā vienā komandā startēt! Bet mēs tālāk sasaistē. Un ar nevāju ātrumu - jaudas brīžos Zgs manā aizvējā ar aizmugurē piesietu skuķi pat uz 37km/h pa taisnu klonu minās!! Es jebu!! Bet rallijs turpinājās. Savācam kārtējo punktu un pie laipnajiem saimniekiem papildinam ūdens rezerves, kuras vēlāk, leģendas posmā jau bija izsīkušas. Ik pa laikam kāds snikerītis, bet visvairāk pieres raucam par dāmu - vai izturēs? Un tad jau arī pēc nelielas navigācijas kļūdas un mežā Renaultam aizdedzi regulējošu dzērāju sastapšanas ierodamies Leģendas posma sākumā, kur es pamanos čut ņe ezerā Ident'u noslīcināt - nācās nirt. Toties dāma arvien vājāka. Uz fikso tiek notiesāta Salami stanga un piesmeits turpat esošais dzērājs Zotiņš, kurš nupat no Karpatiem atgriezies. Tālāk jau seko '540 līdz kreisajam!', '20 līdz krustam un tālāk 380 taisni!' Pēc 4,8 km esam jau SU1 - kāju orientēšanās. Stundiņu skrienam, dalamies, bet jaunkundzi atstājam pie ričukiem ietinušos follija segā, lai paguļ. Pēc tam jau gāja pavisam grūti. Bet rallijs taču bija sācies. Līkums aiz līkuma, iet visai raiti. Bet visos kalniņos gan stumjamies. Pareizāk - stumjam arī dāmas velo, jo tur jau bij pavisam švaki. Toties ļoti daudzi, gari un interesanti nobraucieni - mauc tik tajā baltajā aplītī, ko tavs ciklops izgaismo! Divreiz pat nošmaucamies - vietā, kur satiekam kādu konkurentu komandu, jo leģendas distance met cilpu, atstājam daļu komandas, lai atpūšas un tālākos pāris km izbrauc tikai navigators ar identa turētāju. Bet tas daudz spēkus skuķim nedeva - joprojām švaki. Ierodamies otrajā SU - ķemmēšana, mežā 200m radiusā ap bāzi jāatrod 3 punkti. Viens pat redzams uzreiz - ezera vidū. Nu i nafig, divos naktī peldēt tam pakaļ. Izbrienamies pa rasu pakaļ atlikušajiem diviem, sabičojam paiku no konkurentiem, jo savējā jau beigusies, un drasējam tālāk. No SU sākam lielā bariņā, bet visi diezgan ātri no mums atraujas, jo esam lēni. Dam'n, ku lēni! Un tieši tajā gonkā, uz kuru esmu visvairāk gatavojies! Bet neko darīt. Vēl 10 km un esam iekš SU3 - brīva orientēšanās, kur pa mežu var drasēt visi 4 dalībnieki, bet mums jau skaidrs, ka skriesim tikai 3. Jo laiku, kuru mēs izmantojam distances plānošanai, dāma izmanto, lai sazvanītu vecākus, kuri viņu vēlāk evakuē. Trijatā noskrienam tās 45 min pa mežu un pilnā sasatāvā izbraucam vēl visu leģendu līdz KP13 un tur arī viņas džips. Pasakam ardievas un šamā aizbrauc. Pareizāk - tiek aizvesta, jo tiešām, nebaga meitiet's līdz klinķim izbesījās. Pašiem jau arī, taisnības labad jāatzīst, besis jūtams. Bet tumsu lēnām nomaina gaisma, tos 25km atpakaļ uz bāzi minoties, uzaust ļoti skaista diena, bet mēs sešos rītā bāzē piebāžam kunģi, ieejam remdenā dušā un liekamies uz auss. Pēc 18 stundām un ar velo nobrauktiem 120km mums gonka atkal beigusies nesasniedzot finiša līniju. Līdzarto Krī ir vienīgā jafkundze, kurai ir bijis tas gods un tā laime ar mums kopīgi finiša līniju Monā šķērsot. Rallijs bija beidzies. Bet būs vēl citi.
Jāturpina kačāties, jāskrien magnēti, kopīgās diskusijās jārod patiesā dalības jēga un jāizsijā īstenās piedzīvojumu sporta pērles, kuru dēļ ir vērts tā plosīties! Un IR, vai zinies, vērts! Mājup braucot, piestājam pie Aiviekstes HES, kurā tuvākajā laikā jāatgriežas - slūžas vaļā un aiz tām viens pamatīgs vilnis un normālas 30m krāces - ir ko paspēlēties ar airi. Bet mājupceļā vien kopīgi trijatā spriedām, cik ļoti laba gonka bijusi no cilvēciskā viedokļa - nekādas bļaušanas, uzvilkšanās vai kašķu. Vien pacietība, smaidi un pastāvīgi teksti par ralliju un dusmīgu komeni, kura neļauj Viktoru pirms gonkas izdzert. Bet pēc gonkas Piebaldzēns lija iekšā kā saukts.
Pats tagad divas nedēļas cītīgi ēdīšu gaļu un mēģināšu atgūt spēkus, lai MPS Taurupē piedalītos, bet aptrakušais Zgs plāno tikai nedēļu pēc Monas bez īpašas gatavošanās maratonu noskriet! Nu, lai viņam veicas, es gan vēl gribu dzīvot.
Bet viss par ralliju - šeit!