purVa motoseX

Ja jau autoeuro raksta, tad uzrakstīšu es arī. Par savām pirmajām MPS (Moto piedzīvojumu sacīkstes), jeb vienkārši PurVa motoseXu. Burti VX izcelti apzināti, tādējādi apstiprinot savu līdzību ar kādreizējo apvienību VertikāleX, kas slaveni ar saviem piedzīvojumu mačiem.

Tātad – sacensību formāts it kā jau skaidrs, bet praporščikiem un citiem nezinātājiem paskaidroju – sacensības notiek pēc rogaininga principa (faktiski tā pati orientēšanās), kur noteiktā laikā (atkarībā no izvēlētās klases – 6, 9 vai 12 stundās) jāatrod iespējami vairāk kontrolpunkti. Vienādu kontrolpunktu skaita gadījumā uzvar tā komanda, kurai ir īsāks distances laiks. Pasākuma ķirsītis slēpjas faktā, ka kontrolpunktiem ir dažāda vērtība, jeb iegūstamo punktu skaits. Vērtība tiek noteikta atkarībā no kontrolpunkta pieejamības grūtības vai attāluma no sacensību centra. Respektīvi, jo grūtāk pie punkta piebraukt, jo vairāk punktus saņem. Nu ja, pareizi teikts – piebraukt. Jo pasākums taču notiek ar motocikliem, dažādiem, pārsvarā hard-eduro moči. Bija arī vairāki ielas enduro un pa kādam krosa motociklam. Tie netiek dalīti ne pēc kubatūras, ne jaudas, masas vai vēl kā citādāk. Arī pēc riteņu skaita ne, proti – vienā distancē pēc līdzīgiem noteikumiem cīnās gan solo braucēji, gan kvadrocikli. Un te sākas interesantums – kāda tehnika labāka? Katrai savas priekšrocības un trūkumi. Un papildus jautrībai organizatori noorganizējuši Speciālo uzdevumu (SU). Katrās sacensībās tas ir savādāks, bet no braucējiem prasa īpašu braukšanas meistarību un prasmes.

Pirmais posms notika Maltā. Ne jau tālajā, bet tepat. Cik nu var teikt ‘tepat’. Starp Rēzekni un Daugavpili man nav nekāds ‘tepat’. Un manam komandas biedram Peechy no Ventspils ne tik. Viņš pie manis ir piektdienas sešos vakarā. Es vēl sasmērēju pēdējās maizītes un kopīgi laižam uz garāžu, kur piekabē tiek montēti abi moči. Lieki teikt, ka par kādiem īpašiem stiprinājumiem, vai kronšteiniem būtu padomāts. Nē, sasienam tāpat pie bortiem, tentu pa virsu! Ātri visu ekipējumu busā un pulkstenis jau septiņi, kad dodamies virzienā ‘Lotagaļa’. Īpaši skriet negribas, jo piekabē vērtīga krava, kurai pirms sačiem nolauzt kādu ‘hēbeli’ negribētos. Tad vēl īss pit-stops Jaunmārupē un Zigis ar Defu jau zvana no Ogres – kad būsim? Mani abi līdzšinējie cīņubiedri arī piedalās sacensībās, tikai ne ar moto, bet gan ar velo. Jā, tāds jaunums šogad – distance tā pati, bet tehnika cita. Lielākā daļa motobraucēju par viņiem sākumā tikai pavīpsnāja (paši vēl nezināja, cik ļoti greizi viņu izteikumi izskatīsies pēc sacīkstes). Ne cik ilgi esam arī Ogrē, sapildām degvielu gan busam, gan dzelzs rumakiem, savācam draugus un viņu velosipēdus un laižam tālāk uz Pārogres patērētāju paradīzi (lasi: lielveikalu). Čaļi vaicā – cik jāmet par ceļu? Te manā sejā atplaukst smaids – esam taču tikuši pie sponsoriem un šī man izvērtusies par lētāko gonku līdz šim. Parastie piedzīvojumu mači izmaksā apm. Ls 50-60, bet šeit vēl jāpiepluso sezonas Enduro licence, palielie transporta izdevumi (gandrīz 1000km) un degviela mocim. Bet ne šoreiz.  Līdz ar to kā līdzbraucēju ieguldījums līdzbraukšanā tiek uztverts lielais režģis ar alu. Vēl veikalā tiek sagādātas pāris litrīgās Bauskas sešpakas, kārumi, šašliks, halva, banāni un citas piedzīvojumu mačos noderīgas lietiņas. Pulkstenis jau īsi pirms desmitiem un klibais apsargs mūs ‘laipni’ dzen ārā. Nav ko bremzēt, minam tālāk. Tad nāk Jēkabpils ar sašutuma pilnu seju un jautājumu tajā – Vai šī tiešām ir valsts mēroga šoseja? Pēcāk arī Līvāni un jau kratāmies pa mazākas nozīmes ceļu uz Preiļiem. Nedaudz nomaldāmies, griežam atpakaļ, skan SWH un atkal esam uz pareizā ceļa. Vīri tikai dzer, bet man jāstūrē. Tas man kremt visvairāk – vienmēr, kur es esmu pie ragiem, tur Kūkēdājs var mierīgi kabināt bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo tam ampelmanim tač’ vispār tiesību nav. Nekas, gan galā piekodīšos kā nākas. Sākas ceļu posms, par kura izcelsmi interesi izrādīt varētu arī seismologi vai vismaz vulkanologi – krāteru izmēru berdes visa ceļa platumā! Eksotika! Bet tad atkal sākas normāls asfalts un īsi pēc vieniem arī esam pašā Maltā. Bez skaidras sajēgas, kur ir sacensību centrs, izbraukājam visu ciemu un dodamies uz Maltas vidusskolu, kur nakšņo arī pārējās komandas un pieskolas zālītē tiek celta telts! Jā, 5. Aprīlī Latgalē guļam teltī. Un tas man mūsu bariņā patīk visvairāk, ka teltošana ir nevis pārākā ambrāža pie dabas, bet gan parasta nakšņošana. Kamēr šamie ņemas ap telti, es busā pašapmierināti dzeru savu alu. Rīt agri jāceļas, tāpēc pulkstens tikai knapi divi, kad jau liekamies gulēt.

No rīta jau sešos pirmās startējušas Elites klases motoekipāžas, kopā 13. Mēs pa to laiku novācam nometni un dodamies uz starta vietu, kur dalībnieki jau sapulcējušies kuplā skaitā un ar ievērojamu transporta parku. Seko dalībnieku reģistrācija, numuru saņemšana un stresainas brokastis. Mūsu velosipēdisti vispār brokastis nepaēd, jo viņiem starts jau astoņos. Pa vidu vēl dalībnieku sapulce, kurā tiekam informēti par sacīkstes norisi. Lai gan teiktajā ieklausos, tomēr bez īpaša stresa, jo nekas kardināli jauns šeit nevarētu būt. Tomēr mans kompanjons visu uztver nedaudz saasināti, jo viņam šis vispār pirmais sportiskais starts. Pēc tam vēl haotiski sakrāmējamies, salejam degvielu, piepildām mugursomas ar visu nepieciešamo un ar rezerves degvielas tvertnēm deviņos dodamies uz startu. Noliekam močus un teciņiem jožam uz tuvējo tiltiņu skaitīt tā margu spraišļus – tas jau pirmais spec. uzdevums, kartes un kontrolpunktu leģendu izsniedz tikai pēc tam. To ātri izdarām un sākam pētīt karti. Vēlāk karti pētīju pat braucot pa kaut kādām pļavām – tā novietota plēvē uz planšetes uz moča ragiem. Daudzi gan, kā tika novērots, kartes sākotnēju izpēti uzskatīja par mazsvarīgu – paķēra karti un trieca projām bez sajēgas, uz kurieni brauc. Gadu laikā esmu iemācījies, ka startā der kādu lieku minūti uzkavēties plānojot punktu secību un skaitot to vērtību, nevis akli skriet pēc pirmā punkta un tad uz ‘bui-dui’ pa roku galam ķert nākamos. Šoreiz īpaši neforsēju, domāju ņemt tuvējos KP, jo tie parasti vieglāki. Galu galā – esmu bez pieredzes šādos mačos un jāiepazīst tā dziļuma pakāpe, kādā orgi gremdē tos punktus purvā. Braucam uz tuvējiem punktiem, tad uz SU un tad uz tiem, kas ap SU. Tā arī darām, bet jau pirmais punkts tādam vidējam aritmētiskajam pilsētniekam šķistu pat ar kājām nesasniedzams, bet mums tur ar moci jāiedzenas iekšā! Jāpiebilst, ka parasti kontrolpunkts tiek ‘paņemts’ pie tā nofotografējoties. Leģendā ir minēts precīzs veids, kādā tas izdarāms. Parasti – abas mototehnikas vienības un kāds no dalībniekiem, kurš vienlaicīgi pieskaras gan mocim, gan punktam. Visu distanci orientējos es, jo Peechy no tā visa saprot tik daudz kā cūka no aviācijas. Es arī esmu vienīgais sacensībās, kurš startē ar divtaktu moci. Lai arī dziesmā maziņš, tomēr darbos liels, vieglāk kurbulējams un cilājams. Tā nu punkts pēc punkta, dubļi līdz acīm, kad vienos arī esam pie SU. Kā jau biju gaidījis – vecs smilšu karjers, kurā ietilpinātas teju visas moto disciplīnas – stāvi nobraucieni, lēnas, līkumainas triāla pasāžas, strauji un gari smilšu kalnā-braucieni un dziļi dubļi. Pirms tam vēl nedaudz ievelkam elpu un uzkožam. Peechy uz ēšanu īpaši jāskubina un saka, ka īpaši ēst negribot. Te nu gan čalis smagi alojas – pie šādas slodzes pareizi ir pa sīkumam ieēst katras 40 minūtes un jādzer būtu ik pēc 20 minūtēm. Bet, ja godīgi, tad arī pašam ne reizi nav sanācis tādu režīmu ievērot. Pēc īsas pauzes esam jau iekšā SU un sākam gāzēt. Bet ar lielu gāzi jau neko nepanāksi vietā, kur jābrauc lēni un tehniski. Peechy krosa yamaha bieži slāpst un jākurbulē no jauna – tāds mocis nav paredzēts tik lēnai braukšanai. Bet nav slikta slodzīte labajai kājai. Vienreiz čalis tā noraujas, ka man pat jāiet palīgā nocelt no viņa to moci nost. Pats arī vienreiz savu EXC aizlidinu pa gaisu, kad stāva kāpuma galā nenovaldu sajūgu. 22 minūtēs arī izvizinām ārā no tās bedres, sapildam degvielu, kuru orgi ir atveduši līdz starpfinišam. Pēc tam triecam tālāk pa dubļiem līdz pārējiem punktiem. Tie dodas rokā visai labi, tikai pie viena punkta piemetas tas stulbais vadātājs un punktu ne par ko neizdodas atrast. Bet apkārtne skaista un daba plaukstoša. Vien ik pa brīdim pavasara klusumu iztraucē kāds straujš motocikls. Drīz jau arī pulkstenis velk uz sešiem un mēs tādā pat tempā velkam uz bāzi, lai nenokavētu kontrollaika beigu laiku, par kura pārsniegšanu tiek piešķirti soda punkti. Lai arī ir neliela laika rezerve, tomēr uz bāzei vistuvāk esošo punktu, kas atrodas augstsprieguma līnijas stigā, nolemjam nedoties, jo ar stigām iegūta slikta pieredze. Vēlāk izrādās, ka punkts bijis ļoti viegli paņemams un būtu varējuši iegūt 3 liekus punktus. Bet ne jau pēc vietām mēs braucām, bet gan apostīt gaisu. Gaisu apostījām kārtīgi.

Pēc sačiem klasiskā duša, bagātīgās vakariņas un rezultātu apkopošana. Pirmo reizi izbaudīju jauno sistēmu, kad sac. centrā tiek nodrošināts WiFi pieslēgums un dalībnieki paši ar saviem portatīvajiem datoriem bildes varēja augšupielādēt uz servera. Tas daudz atvieglināja rezultātu apkopošanu. Vislielāko izbrīnu dalībniekos raisīja velo klases pārstāvji – tās uzvarētāji Nordi salīdzinot ar 

Sporta klases motociklistiem ierindotos attiecīgi 8. vietā! Nemaz nerunājot, par Tautas klasi, kur viņi visiem ‘ielika pa kāju’. Bez tam – Tautas klases ekipāžā startēja visai piemīlīga dāma! Dāma ar iekšām un jaunu KTM tehniku. Tikpat interesanti skati rezultātos vērojami pa moču kategorijām – visās klasēs uz goda pjedestāla bija divu kvadru komandu pārstāvji un tikai viena solo ekipāža. Interesanta cīņa, jo trase patiešām bija smaga un orgi sirsnīgi pacentušies KP sausā pļavā neatstāt. Tik un tā palieku pie uzskata, ka kvadrocikli un solo ir jāvērtē atsevišķi.

Finālā KOMPOC moto ekipāža ieņem 15. vietu un KOMPOC 2 velo komanda sekmīgi palēkā pa pjedestālu un ierindojas trešajā vietā!