Paldies jums, mani mazie, par konstantu un nenogurstošu interesi, atbalstu un reakciju uz šinī vietnē sarakstītajām vērtībām, domugraudiem un spēkapilno saturu. Tas man kā blogerim un visai žurnāla redakcijai ļoti daudz nozīmē. Jo es cenšos, rakstu un ražoju saturu ar vislielāko rūpību koncentrējoties uz satura augsto vērtību un neatkārtojamību. Tur man neviens cits nespēj turēt līdzi. Pat ne mana sieva, kuru allaž motivēju un dīdu kaut ko uzrakstīt vai bildes sabīdīt kaut kādos rāmjos, krāsās un izmēros. Tāpēc arī pareizi ir, nav ko komentēt sūdīgus blogus. Šeit gan var rakstīt apakšā visu, kas uz sirds un mēles (pirkstu galos).
Es, piemēram, varētu uzrakstīt, kā mēs sestdienas vakarā ar Gatiņu divatā un tad svētdienas rītā ar Gatiņu, Jāni, Ričiju un Aritu piecatā neiekritām rododanderā, bet gan ielikām Kūkēdājam pamatīgu kloķi Mamutu medībās. Trāpījām pat sešiniekā, taču kāpienu Kazbegā nevinnējām. Nekas, gan kazbegiju izdzersim citreiz, pa kluso un tikai savā kompānijā.
Eu, moču sezona nāk virsū. Dēli tā arī no čehola neizvilku. Nekas. Toties pieklājīgi paslidoju.