Sveiciens Danai!
Kad biju bērndārznieks un dzīvojām vēl toreiz Veidenbauma ielā, tad manā pagalmā bija daudzi lielie bērni. Viņi mūs mazos vienmēr ņēma visur līdzi. Spēlējām dažādas bērnu pagalma spēlītes. Visvairāk atmiņā iespiedušies 'taksometri' - paši zīmējām biļetes, kāds bija biļešu tirgotājs, daži ar ričukiem bija šoferi un mēs, sīkie - pasažieri. Tad mēs pa pašizdomātu koku lapu naudu pirkām biļetes un mūs vizināja. Vizinājāmies pa pagalmu uz priekšu un atpakaļ. Ja nopirka divas biļetes, tad bija garā tūre uz blakus māju pagalmu. Mani vienmēr patika, ka mani vizināja lielā meitene Dana. Viņa bija visforšākā no visām. Blondiem matiem, tik daudz atceros. Viņa tolaik varbūt varēja iet kādā 5. klasē. Bet viņa mūs mazos īpaši pieskatīja. Viņa man visvairāk iespiedusies atmiņā ar to, ka viņas māsai bija tāds pats vārds kā manējai. Šķita, ka tas mūs kā īpaši vieno. Un viņa vienmēr uzsvēra, ka mums vārda dienas vienā datumā. Tas šķita vēl vairāk vienojošāk.
Viņa, šķiet, bija mana pirmā ideālā sieviete. Tāds ideālās sievietes tēls, bez konkrēta apraksta vai iezīmēm. Man nav konkrētu atmiņu par viņas ārieni. Taču jo tālāk atmiņas nosēžas apziņā, tās zaudē asumu un sīkās detaļas un izkristalizējas svarīgais un būtiskais - man viņa patika. Man gan nav ne jausmas, ko viņa tagad dara un kā izskatās. Neatminos, kad viņu pēdējo reizi redzēju. Ja tagad satiktu, droši vien, ka nepazītu. Bet savā vārda dienā es vienmēr atceros par viņu.