Tā, pie kā mēs palikām? Ā, nu ja - esmu Jaunzēlandē un pārcēlos uz citu vietu.

Gandrīz nokavējām autobusu no Oklendas sestdienas vakarā, bet ar visu stresu tomēr ceļā bijām gan. Tik ilgi ar busu sen nebiju braucis, 11 stundas ar visām pieturām! Autobuss kā autobuss, cilvēki kā cilvēki, bet joprojām ir lietas par kurām esmu patīkami pārsteigts šinī zemē. Piem., 11 stundu barucienā šoferis drīkst doties pilnīgi viens bez pāriniekiem un figviņzin, vai ar ieslēgtu šaibu. Normāli. Ar visu pāreju uz vasaras laiku Welingtonā bijam 8 no rīta. Ieslēdzām dirnēšanas režīmu un okupējām tuvējā maķīti vienu galdiņu. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pieslēgties vietējam wi-fi, sieva man ierādija sudoku gudrības un abi urbāmies skaitļu kvadrātiņos. Pēdējā pusstundā pirms uzkāpšanas uz prāmja izmetām vēl arī loku pa mākoņa zemes galvaspilsētas centrālajām ielām un devāmies uz prāmju termināli. Vispār, te gribas kādu lirisku atkāpi pārdomām par vietējo uzstādījumu un apstākļiem tieši apbūves lauciņā. Te viss ir jauns. Vēl jaunāks nekā amerikā. Ja jau jenķis, atbraucis uz LV un klausīdamies gida stāstos, ka "šī baznīca celta 17. gadsimtā.." ir pilnīgā šokā, tad šeit viss ir vēl jaunāks. Šīs salas briti tikai 18.gs. atklāja kā tādas. Tad par tām ilgi domāja un ķīvējās, lidz beidzot izsprieda, ka varētu šeit kādas kolinijas veidot un ļaudis uz dzīvi izmitināt. Un tas viss notika apmēram tad, kad mūsu jaunlatvieši pa Tērbatas kojām paģiraini latvietības būtību meklēja. Proti, visa pilsētbūvniecība, plānošana un attīstība šeit sākta ar lielu vērienu jau pašā sākumā apjomīgu rezervi izaugsmei ierēķinot - ielas platas, ceļi labi un apdomīgi izbūvēti, ēkas jaunas. Nav tā, ka pilsētas attīstības dažādajās fāzēs birģermeistari pieaugošo prasību spiesti sāk būvēt kaut kādu ziemeļu pārvadu cauri eksistējošai mazdārziņu apbūvei. Te kundziņi jau no paša sākuma zināja - te būs ahūnākais apļveida krustojums, te-šoseja, tur savukārt neko nebūvēsim, nevienam ņihuja nebūs vajadzigs, bet, kad vajadzēs, tad varēs uzbliezt pamatīgu trīslīmeņa viaduktu un nevienam netraucēs. Tā arī Oklendā lielie Z-D šķērsojumi un maģistrāļu krustojumi iet cauri pašam pilsētas centram. Welingtonā par šo, savukārt, aizdomājos, kad brīvdienas rītā vēroju ielas. Nu, teikšu jums tā, Saldū ir dzīvāka satiksme nekā tur attiecīgajā laikā. Ne tāpēc, ka mans Dienvidkursas augstienes miests ar lielāku iedzivotāju skaitu lepotos, bet, domājams, gan tamdēļ, ka šeitan satiksme organizēta labāk un iespējas nokļūt otrā pilsētas stūrī ne obligāti ved caur centru. Vēl arī tamdēļ, ka ielas tiešām platas un ar neapdomātām zīmēm, kioskiem vai citu drazu nepiebāztas un satiksme plūst raiti un pilsēta subjektīvi liekas tukšāka. Nu, nez, vai pareizi izteicos, bet par to šeit šad tad aizdomājos, nobrīnos un priecājos.

Uzkāpām uz prāmja, kuram ateja bjia plānota pusdivos. Savu lielo mugursomu nodevu nododamajā bagāžā gluži kā lidostā. Dāma pie lodziņa manai soma pielika zīmīti "smaga krava, celt divatā!" Pasmaidīju. Kuģim patika šūpoties, man nepatika kuģa izklaides ar viļņiem. Toties kompensācijā varēja vērot ainiņas. Fifīgs skats no Velingtonas izbraucot, tad biki pauze, kamēr līdz Dienvidu salai tiek un tad atkal fjordiskās ainavas, pirms kurām vēl var pabaudīt tālās kalnu grēdas ar sniega segtām korēm (noteikti dosimies izskrieties). Patīk arī zināt, ka fjordi ne tikai Norgē vai Kanādā, bet arī šeti. Pagaidām gan jāsaka, ka balstoties uz līdz šim redzēto, šejienes fjordi nav gan tas pats, kas troļļu zemē baudāmais - ar zemākiem un lēzenākiem krastiem, ne gluži kilometrīgas klintis.. Bet svēdtdien, cerams, dosimies pārbaudīt galvenos apkaimes fjordus, tad varēšu ziņot. Nu jā, pēc 3 stundām iebarukuši Piktonā, saņēmām bagāžu, pārlecām otrā busā un vēl 25 min vēlāk nonācām jau savā tagadējā miestā. Blenheima ir teju visas valsts vīna ražošanas centrs (nu, ir vēl daži), tad nu arī darbs vīna laukos arī ir tas, kas uz šejieni mugursomniekus velk.

Dzīvojam hostelī. Ja neskaita to vienu nakti Milānā pēc piparu konča, tad tā pa īstam hostelī dzīvoju pirmo reizi. Dzīvošanas apstākļi teicami. Pie virtuves/gatavošanas vēl gan jāpierod. Jūtos kā kojās. Ne gluži kā Ventspilī, jo tur visi bija savējie, dzīzāk (pēc dzirdētā) varētu teikt - LU kojas. Ledusskapī produkti jāapzīmē un, lai arī katru dienu tiek tīrīts, vakarā izskatās kā skolas virtuves kartupeļu mizotavā. Bet gan pieradīs. Lai gan - šeit pavadīsim biki vairāk par 2 nedēļām, tad rausim tālāk. Nu, ne jau tāpat vien aiz brīva prāta, darbs ved. Dabūju ritīgi krutu darbu mums abiem. Nu, kruts arī tādā ziņā, ka līdz šim vakarā kauli stīvi un muguru jūt, jo šepte izteikti fizikāla. Bet kruts darbs galvenokārt ar to, ka gandrīz ik pa divām nedēļām brauksim no miesta uz miestu un tad par hosteļa izmaksām varam aizmirst, jo dzīvošanu uzsauc šefs. Plus vēl ari varēs aizmirst par ēdiena gatavošanu, tikai jānoloka aktuālais ekvivalents mūsu patreizējam paikas budžetam par paiku un tiekam pabaroti a'la kopgaldā. Darbs vienkāršs kā pagale - vīnogulāju potēšana. Ir daži specifiski darba etapi, kurus var iemācīties 5-10 minūšu laikā un tad tikai virpo! Lauks pagaidām maziņš, bet kā jau teicu - brauksim no vietas uz vietu un tad dabūs gana drātis uz augušu pacelt, stumbeņus ar husi apzāģēt, tos pēcāk nomizot, ij jaunos dzinumus griezumos saspraust, dzinumus ar santehniķa lenti notīt, ij to visu beigās ar bitumena masu aizpindzelēt. Kopā, ja pareizi dzirdēju, mūs (10 cilvēku komandu) sagaida ~170 tūkstoši vīnogu stādu. Dabūs i degunu, i rokas nodedzināt. Saulenes noder un sauļošanās krēmu smērēt nekautrējos. Dzirdēto stāstu par līdz čūlām nodedzinātajām mugurām patiesumu pārbaudīt negrasos. Šī zeme ar savu tuvumu virs dienvidpola esošajam ozona caurumam it kā esot ar visbīstamākajiem saules stariem pasaulē. Pat ja ūdens ir silts, sērfotāji parasti lieto tipa garās apkašveļas krekliņus vai kaut kādus likras ekvivalentus UV aizsardzībai. Nu, bet līdz tam vēl jānodzīvo.

Čut ņe jau izlauzti pirksti uz sievietes mazā kompīša drukājot. Šķiet, jāpierod. Vēl tikai jāatrod veids, kā caur savu E52 nokiju šo skaitļojamo mašīnu tīmeklim pievienot, jo internāts caur usb šeit maksā ~80naudas vienības par 1Gb, taču telefona priekšapmaksas kartē piejamais 600mb komplekts ar 300sms un 30 sarunu minūtēm - 19 naudiņas. Ilgi nav jādomā, kā cibu publicēt - uzraksta visu iekš notepad, ienes .txt datni caur usb vadu iekš klausules, tad attiecīgo dokumentu ver vaļā, visu tekstu iekopē 'starpliktuvē' un atverot 'bīdīt tekstus' cibā visu vienkārši iekopē. Ir jābūt kaut kam vienkāršākam!