Kāpēc cilvēki dodas ceļojumos ar motociklu? Lietus un aukstums, karstums un mušas, neērtas drēbes un nepieciešamība valkāt ķiveri desmit stundas dienā, tehniskas problēmas un benzīntanki, apmaldīšanās un mentu uzmanība - lūk, kas sagaida psihopātu, kas izlēmis savu likumīgo atvaļinājumu ziedot, lai rītu ceļa putekļus, tā vietā, lai elpotu dzidru gaisu slavenos kūrortos. Ļoti ātri dibens pieņem sēdekļa formu, bet galva - ķiveres, kājām un rokām pierastāk būt pussaliektām. Mototūrists guļ embrija pozā, ļoti nedroši staigā un pirms sākt to darīt, nervozi groza labo delnu, kamēr kreisā kaut ko spaida. Mototūrists runā ļoti skaļi, mēģinot pārkliegt iedomātu satiksmes troksni, un pie tam neklausās savus sarunu biedrus. Viņš nav pieradis, ka viņu dzird. Bet lielāko daļu laika mototūrists klusē. Kad viņš klusē, viņš domā. Mototūrists vispār daudz domā. Viņš ir pieradis domāt. Viņam vienalga nav nekā cita ko darīt, kamēr viņa motocikla riteņi rij kilometrus. Mototūrista domas ir līdzenas un bezjēdzīgas. Mototūrists sen izdomājis visas lielās un svarīgās domas, pārgremojis nelielās un otršķirīgās domas un tagad domā ļoti vienkārši. Viņš domā, kāpēc nopirka šos neērtos cimdus. Ļoti drīz, pēc pāris tūkstošiem kilometru, mototūrists sāk brīvi staigāt pa savu motociklu, pieņemot dīvainas pozas. Brauciena vidū viņš jau māk ēst un dzert neapstājoties. Runā, ka visattīstītākie eksemplāri sāk čurāt benzīnu tieši bākā, bet diemžēl to nevar pārbaudīt, jo viņi nekad neapstājas. Uz īpaši gara ceļojuma beigām mototūrista acis sāk kvēlot kā tālu zvaigžņu izstarotas gaismas. Viņš ir sapratis augstāko esības jēgu, viņš ir redzējis Pasaules virsotni. Diemžēl viņš nevar to izstāstīt citiem, jo ir aizmirsis vārdus...