Pirms tam sūdīgi gulēju, jo logs naktī uz sestdienu mājā bija vaļā un dzirdēju, kā līst. Cik ilgi un stipri. Gulēt neļāva apziņa, ka Zilo kalnu trase atkal būs viens vienīgs margarīns. Labi, ka no rīta lietus bija mitējies. Savācu centrā arī Edžu (pirmo reizi 24niecē un uzreiz startē solo klasē), viņa dāmu un velo un triecām uz Ikšķili. Galā - standarta bardaks, iekārtošanās utt. Komandas biedri jau ieradušies laicīgi un uzslējuši diezgan pieklājīgu nometni ar lielo nojumi, divām teltīm, diviem galdiem, vairākiem saliekamajiem krēsliem un pārējīem utenzīļiem. Kaimiņos komanda ar vēl nopietnāku lāgeri un atbalsta grupu. Viņiem līdzi pat savs ģenerators, ar kuru ne tikai viņu, bet arī mūsu lāgers naktī daļēji apgaismots tika.

Startēju kopā ar Kūkēdājskundziņš, Lindu un viņas brāli Jāni. Jānis šādā pasākumā ari pirmo reizi, bet ar velo un slodzi, par laimi, ir uz tu; viņam ari līdzi sieva Ilze un mazā meita Kate ar suni Palmu. Kopā ar Edžus dāmu Inesi tā arī ir mūsu atbalsta grupa. Kate arī, šķiet, bija tā, kura izlietoja visus mūsu kuponus lēkāšanai uz batuta, kas pienācās katram dalībniekam.

Pirms starta vēl dalībnieku sapulce, kurā tiek izskaidrota sacensibu gaita un komandas biedru mainīšanās procedūras īpatnības. Sākotnēji mūsos vēl neliela skepse, par maiņas koridora izmēru un novietojuma pareizību, bet praksē tomēr viss bija ok. Sarunājam arī startēšanas kārtību: pirmais es, tad Janis, aiz viņa Linda un beigās Zgs. Zgs ar Jāni nestartē viens aiz otra, jo viņi brauc ar vienu velo, kuram starp apļiem nedaudz sēdeklis jāpārregulē (Kruasāna īsās kājas) un ķēde/slēdži jāiztīra/jāsaeļļo.

Divpadsmitos arīdzan starts klasiskais - ar pieskriešanu. Aizskrēju kā negudrs, rāvos starp rumpjiem un elsu mēli izkāris. Nebija ilgi, līdz saprtatu, ka tā tomēr nav aršana un turpināju savā tempā. Jo gonka tomēr gara un pirmais aplis nekad nav visu izšķīris. Savs temps beigās arī izrādījās optimāls - 45 min uz (pēc manas Nokias mērītajiem 11,2) 13,8 kilometriem ar vidējo ātrumu 12km/h. Tā ari braucu turpmākos apļus, naktī attiecīgi vairāk - ap 50-55min. Tikai viens nakts aplis, pirms kura sāka līt lietus trasi atkal izmērcēja un attiecīgi pārvērta slidotavā, izdevās stundu garš. Braucām un mainījāmies, pa vidu pietiekami garas pauzes, gandrīz divarpus stundas - pa vidu i ričuku iztīrīt var, i ta paēst tože. Sanāca braukt ik pa 3 ar astīti stundām. Aplis aiz apļa, bet Rausis visiem pa priekšu. Jautie kurjeri atkal visus ownoja; man perosnīgi garām pagāja divreiz. Jamie divatā beigās samina tik daudz, lai būtu trešajā vietā aiz vīriem, kas mina četratā - 32 apļus!! Mināmies cītīgi un ar atdevi, visi no trases nāca ārā nosvīduši. Pirmais aplis visiem bjia ar tādu nelielu 'bwee' uz sejas, bet jau otrajā bija jautrība un atziņa, ka laba trase. Lai arī tehniski ļoti sarežģīta un viennozīmīgi grūta, bet laba. Ar Jāni vienojāmies, ka tā ir īstā MTB stihija, nevis Japiņa grantenes ar epizodiskiem dublīšiem (runa nav par pēdējo Tukuma posmu) - takas, kāpumi, tehniski nobraucieni, Lazdu kalns, darbs ar slēdžiem, elšana, saknes un veldzējoši downhill'i pēc sarežģītiem single-trail kāpumiem. Patīk, nudien. Dikten patika arī regulārie zvani no Jaunkundzes, kas interesējās par panākumiem un lika visus sveikt. Nedaudz gan sabažījos par viņas lepno paziņojumu, ka jau braši brauc ar moci pa pilsētas ielām un piedalās satiksmē. Bet no otras puses - lepns un priecīgs; labāk lai tur, uz salas samācās, pa Rīgu būs vieglāk.

Kaut kad pa nakti, starp apļiem ielīdu mašinas bagažniekā patestēt, cik guļammais ērts. Ielīdu, patestēju un sāku lēni mirkšķināt. Paskatos pulkstenī, aizveru acis, atveru acis un apskatos atkal pulkstenī - joptvaju, stunda pagājusi! Izkāpu no auto, saģērbos un gāju atkal mīties. Tā mēs visi pa nakti starp apļiem pačučējām, Zgs Lindai vienu miega stundu uzdāvināja bonusā, nobrauca ari viņas apli. Pēc pusnakts arī sākām vērot rezultātu tablo. Tendence bija skaidra - ja nekas nemainās, tad esam otrie. Tas mūs apmierināja un tā ari palika.

Komentatori mikrofonā visu laiku laida visādu kosmosu un mēģināja humoristiski izpildīties. Izskanēja ari komentārs - Svētdienu jūs norakstiet, miegs nāks arī pirmdien. Varbūt pirmdienu paņemiet darbā brīvu, jo būs grūti. Ja es būtu pateicis, ka man pa taisno pēc gonkas jābrauc uz darbu, kāds no viņiem droši vien būtu smējies, kāds varbūt ķertu pēc sirdszālēm. Bet tā ari bija - pusdeviņos no rīta finišēju savu pēdējo apli un sāku gausi taisīties, lai paspētu līdz 11 uz vecrīgu tūristus izklaidēt. Novēlēju kombiedriem gana veiksmes izturēt, uzticēju Peliņdzērājam (puika ieradās tikai naktī, bet pratās pēc apļiem mani ar alēnu pacienāt un līdz rīta gaismai pie ugunskura nosēdēt) tēlot mani apbalvošanā un pats devos metropoles virzienā. Darbā, sakarā ar Rīgas svētkiem, tūristu mēmais tūkstotis, par atpūtu ne runas, stāvi un stutē savu galvu uz dajebkā. Bet kaut kā līdz pieciem izvilkām. Pēcāk sēdos savos korejiešu kaujas ratos, uzliku saulesnes (lai sarkanās acis nemana) un ar kolēģi devāmies uz Spilvi pienācīgi pavakariņot a'la bankets darbiniekiem. Kāda kļūda bija braukt ar mašinu, sapratu, kad ieraudzīj garo dzērienu galdu. Bet varbūt, ka tā tomēr labāk. Piestūmos ar ūbergardu soļanku, ruletītēm, mazajām karbonādītēm, kanape maizītēm, pastētu groziņiem, garnelēm, rosoliem, mēles salātiem, speķa pīrādziņiem un citiem kārumiem un, pieklājigi atvadījies, devos māju virzienā. Pa ceļam vēl caur Ģertrūdes ielas alusbodi pēc viena Rēzeknes litriņa. Mājās panorāmu noskatīties nebija spēka, skaips ar jaunkundzi tāds panknaps sanāca - atrēķinot tās 2,5 miega stundas bagažniekā, sasummējos uz 35 negulētām stundām ar nieka 80 kilometriem uz odo. Bet pagulēju labi. Feini tomēr, ka pirmdienas brīvas un var nesteidzīgi vešu mazgāt un velo tīrīt. 

Kādas atziņas? Nekādas, jāmauc tikai! Komentatori gonkas gaitā intervēja sac. dalībniekus ar jautājumiem, par ko domā trasē. Es domāju par pēdējo Zvēru, par savu Jaunkundzi, par nākamo līkumu trasē un par motivāciju. Par to, ka solo es točna nevarētu nobraukt, jo man nav neviena, kam tas būtu jāpierāda. Sev pierādīts jau ir gana. Ir gana daudz kalni apgāzti kopš 2004. gada, kad Kompoc pirmo reizi ielauzās piedzīvojumu sportā. Tad vēl gājām uz jauniem horizontiem, nepieredzētām slodzēm un galvu raujošiem braucieniem nakti un dienu ij vasarā, ij ziemā. Nez, vai to saukt par vecumu? No vārda 'briedums' pagaidām vēl bail, bet šādu gonku uztverē, šķiet, esmu kļuvis pragmatiskāks un tas entuziasms ir kaut kur zudis. Varbūt to ir aizvietojusi ikdiena, personīgās dzīves krikumi un nu atkal spēcīgākā aizraušanās ar moto lietām. Negribu teikt, ka pietiek sevi mocīt, nebūt nē. Tūlīt jau Krampis klauvē pie durvīm. Mona allaž paliks Kompoc komandas kalve un šķīstītava. Vien domāju, ka sacensību kalendārs turpmāk sastāvēs no kādiem 2-3 lielajiem pasākumiem gadā. Epizodiskas dalības kādos mtb braucienos tajā neskaitu, jo man nekad nav pietikusi apņemšanās startēt kādas gonkas pilnu kalendāru, lai izsistos kaut kur kopvērtējumā. Fun is all that matters. Un fanu šādos pasākumos pavisam noteikti gūstu. Tā tam būs būt!