Bonvojāžers
Liels bij mans pārsteigums, kad, caurskrienot vairāk vai mazāk ikdienišķo lasāmo bloku lappuses, Ernesta blokā ieraudzīju savu 'čau' vēstuli visiem maniem oranžā portāla 'draugiem'. Esot paticis. Esot bijis tā, kā viņš jau agrāk rakstījis. Un taisnība jau vien ir. Bet ne reklāmas mani tur traucēja, Mozilla no tām piedāvā viegli atbrīvoties. Traucēja tas laiks, ko tas viss man atņēma. Tas nedzīvīgums un tizlums, kas pastāv, ikdienišķos kontaktus digitāli veidojot. "Es apņemos" tur stāvēja rakstīts. 'Apņemos nākamgad vairāk kontaktēties ar draugiem'. Vai tam būtu jānozīmē, ka visiem rakstīšu vēstules? Nē, ellē ratā! Es braukšu uz Gulbeni. Un uz Cēsīm. Un Siguldu. Uz Talsiem un Jēkabpili. Uz Ventspili. Jā, jā, uz rīgu arī. Braukšu ciemos. Jo Galgauskā dzīvo Ingars! Labi, ka radio SWH ir oranžs, savādāk Lauris to krāsu galīgi samaitājis būtu. Bet no sentimentālās puses raugoties, izmetu krastā krietnu saini pagātnes (pats turpinu airēt pa straumi tālāk). Pāri pa sešsimts dienasgrāmatas ierakstu. Tāda čupiņa galeriju ar labiem komentāriem. Vairāki tūkstoši vēstuļu (un vēl vairāk izdzēstu). Ja to pārrēķinātu laikā, kas patērēts vēstules/dienasgrāmatas rakstot un galerijām bildes izvēloties!! Pa to laiku būtu paspējis pus Āfriku līdz ekonomiskajam uzlpaukumam aizvest!! Therefore - baj baj! Bildes izdziest, atmiņas paliek, jeb - teh best pikčāz ār in māj māind. Vispār, nesen lasīju viedokli, ka digitālajā laikmetā nevar pastāvēt pilnīga drošība par datu formātiem un to saglabāšanu, tāpēc daļu no kompī glabātajām bildēm der drukāt. Noteikti tā arī darīšu. Vēl tikai jānoprivatizē kādas daudzstāvenes siena, lai ir, kur tās nēeenormāli daudzās bildes slaidšovam piestiprināt. Līdz sačiem nedēļa, bet man vēl nav licenzes.