Šorīt kaut kā izpildījos pret vienu maršrutku.Minu ar savu felleri tādā feinā cukā, ap 35-37 lejup pa Zemitānu, pāri Pērnavenei, pārdesmit cm no viena tojotas pakaļas. Uzreiz ari Pērnavenes no pieturas lēnā garā spiežas ārā mikriņš. Ne ta brauc, ne ta nebrauc... Tojota iekārtojas kreisajā, es tā kā pakaļ.. apbraucu to mikriņu un gribētos jau, kā velosipēdistam pienākas, līst atpakaļ uz labo malu.. A tur - mikriņš, vaigos sapūtis, stumj melnus dūmus un rauj no pieturas pakaļ visiem spēkiem (aizņem joslu). Eju taisni pa līniju starp joslām (zinu, ka ar velo tā neklājas), mikro lēnām velk garām pa labo un caur logu noelš: "ti što, bistreje čem ja jeģiš?"...lieki. Un atduras jamais turpat tajā pudeles kaklā pie sarkanā gājēju luksofora. Tā bija pēdējā vieta, kur viņu redzēju. Turpinot braukt daudzmaz godīgi, stāvot pie sarkanajiem un minoties pie gājēju zaļajiem, aizbraucu līdz Stockmanam un gaidu viņu ar ieslēgtu hronometru telefonā. Kad jamais piebrauca, paskatījos, ka skaitīklis ir saskaitījis līdz 6:15 un atbildēju uz jautājumu - jā.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: