Idejiski jau Romanam taisnība. Viņš, uzzinot, ka esmu pieteikts Nordea pusmaratonam un vēl neesmu pilnvērtīgi sācis trenēties, izteicās, kā viņam besī šitie semi-sportisti - līdz maratonam pusotrs mēnesis, bet es vēl programmu neesmu sācis. Bljah, taisnība! Bet no otras puses - pa kuru laiku?! Pag. nedēļ nebija nevienas dienas, kad būtu ātrāk par desmitiem mājās. Nu labi, trešdien vismaz bija 2h sportiņš. Bet tā lādzīgi paskriet nemaz laika nesanāk. Mēģināšu turpmāk no rītiem vienkārši uz darbu skriet. Dušas mums tur labum labās. Nu jā, un vakar vakars jau nebija labāks, noguruma pilns. No rīta cēlamies laicīgi, bija taču vārdene jāsvin.
Steidzām uz veici gardumus sapirkt, tad uz Teiku. Es pēc zāģa un uz Kuršiem pēc darba cimdiem, būs tak ņemšanās pa mežu. Es Teikā sagaidīju Romanu džipā, Ādažos sagaidījām Igauni un pērām uz Gauju (to, kas pie Carnikavas. Kaazh gan aizpēra uz to, kas pie Vangažiem). Mežā dubļi un sniegs bij pietiekami, to jau biju notestējis piektdien, kad biju līdz turienei ar moci kopā ar jaunkundzi aizpēries. Viņai jau nu ellīgi patika vizināties, pa kluso ķiverē spiedza no sajūsmas. Nu jā, dubļi, tātad. Domāju jau, ka visi lecam džipā un kā teroristi kulbā sakāpuši brauksim tālāk, bet nē - Igaunis ar savu glauno V70 arī pēra pakaļ cauri visam dublim. Pēra tā nevāji un ar trešo piegājienu ari sniegotajā kalnā uzbrauca. Bijām galā. Iepriekšejās reizes priedes gan tika izbrāķētas, tad nu sējāmies iekšā jaunās. Un nebija ne sliktāk! Kamēr mēs ar virvēm pa tām trīs priedēm plosījāmies, jaunkundzes un viņas forša suņa vadībā saradās ari mani ar vilcienu atbraukušie vārdadienas viesi. Pa to laiku Estoņec novilka garo virvi starp divām citām priedēm, lai būtu foršais tarzānveida nobrauciens. Resp., ļaudīm bija tāda pastarpināta izklaides iespēja, kamēr mēs montējām augšā galvenās šūpoles. Nācās ari kvalitatīvi ar zāģi paplosīties, lai lēciena trajektoriju no zariem atbrīvotu. Beigās bija forši!
Kāpu lejā no koka un tapu sveikts. Ar ziediem (meža vidū), ar dāvanām un kārumiem tā, ka gadu varēšu ēst. Ak jā, nepaguvu nemaz atrakstīties - lasījāt taču par to, kā es episki izpildījos un savu klausuli Ēdolē nozaudēju. Nu re, tad nu pašā vārda dienas rītā (00:10) jaunkundze mani jau paguva apsveikt un uzdāvināt pilnīgi jaunu tieši tādu pašu E52 nokiju, piekodinot, lai šo gan rūpīgāk uzmanu. Āsom, lai neteiktu vairāk! Nu jā, bet mēs tomēr mežā. Un par spīti vējam un zemajiem grādiem, ļaudis tomēr izklaidējās.
Bija grills, bija šašliks, man tika iedāvināts tiramisu. Bija arī ugunskurs un desas. Laikusunim Bonim tas viss dikti gāja pie sirds un garšoja. Galvenā štelle tomēr bija lekšana. Un lēca visi. Pat jaunkundzes desmitgadīgā krustmeita Patrīcija naski stājās rindā, lai tiktu pie lekšanas (Dāboliņškundziņš, škiet, vienīgais nenoleca. Kaazh ar Alisi neskaita, viņi brauca caur Siguldu.). Šoreiz kokā pat pašam nebija jākāpj, bet gan ar vinčas/trīšu sistēmu lēcējs tika uzvilkts augšā kā tāds kusls kalvītis. Nu, pilns serviss, tā teikt.
Saule lenām sāka taisīties uz rietu un ļaudis taisījās uz vilcienu. Līdz stacijai tika aiztransportēti ar džipu. Mēs tikmer vēl paši pāris reižu nolecām, Igaunis patēloja betmenu utt.. Ja paveiksies un tikšu pie kādām bildēm, apsolos nopublicēt. Bet nu jā, atpakaļ Rīgā biju apaļos deviņos, satikāmies ar dāmu un līdz mājām aizvilkāmies jau pa tumsu. Pēc siltas dušas un feina seksiņa viens aliņš bija manu spēju maksimums. Uz bāru nu pavisam nevilka. To gan nenorakstu uz vecumu, bet gan dienas pozitīvo nogurumu.
Patika tā. Patrīcija jau šodien paguvusi sajūsmā izspiegties tiktāl, ka viņas dzimšanas diena ari šitādā manierē esot jātaisa. Hah, tā, lūk, jāaudzina jaunatne.