tika sazvanīts Smilga, Kaazh un Būcis, bez viņiem šis pasākums nu nekādi. Tad nu no rīta cēlāmies agri, brokasti neēdām un jau deviņos bijām pie Aglima. Nolaidām no griestiem laivu, nomazgājām. Savācām brunčus, vesti (jā, tikai vienu), airus un klāt bija arī Kaazh. Bija gan domāts laivu līdz operai aiznest, bet Smilga pamanījās šamo ar diviem dēļiem pierunāt mūs aizvest ar savu jaudīgo pasātu. Viens-divi, laiva bij uz jumta un to nieka pusotru kilometru tikām vizināti. Dāmu gan izsēdinājam pie Origo, lai iepērk proviantu. Pa to laiku jau laiva bij nosieta un no kanālā patrulējosiem pašvaldībniekiem uzzināju, ka posmā no operas tiltiņa līdz krišbaronielai nekāda laivošana - tur radiomodelistu ballīte. Pārnesām laivu līdz iepretim universitatei blakus guļošam dzērājam. Kompānijas pēc apgūlos un atvadījos no Kaazh, tas brauca uz Ošeniekiem tupeņus stādīt (tupenis, starp citu, nav vis kartupelis, bet gan saliktenis).

Drīz klāt bija arī jaunkundze ar brokastu kārumiem un līdzi ņemamo proviantu. Gardi ieturējāmies. Saņēmām gan no laipna un smaidīga pašvaldībnieka aizrādijumu, ka kanālmalas nogāzē piknikot nepienākas. Kas tiesa, tas tiesa un pārcēlāmies uz otru pļaviņu.

Ar pilnām māgām un pilnu sauli virs galvām tad ari lecām tajā sarkanajā tupelē un smēlām vaļā. No sākuma gan apradināju jaunkundzi ar laivu, tās grīļošanās paradumiem, airi, elementārākajiem manevriem utt. Un tad arī īrām. Īrām ari turpmākās divarpus stundas. Par tām gan nekā daduz nevar pastāstīt - vienkāršs smēliens no kanāla, zem tiltiņiem, caur Andrejostu, pa Daugavu gar lielajiem kuģiem un pa normāliem viļņiem, jo jūrasvējam labpatikās ģīmī pūst - no ziemeļiem. Un tā vien līdz Kundziņsalai, kaut kur vairāk uz ziemeļu daļu. Tur atradām dažus paprāvus baļķus krastā pie kuriem piestājām un tā feini papiknikojām ar lielo pļāpūdens pudeli. Iepretim kāds lādzīgs metinātājs bij sametinājis no nerūsējošā tērauda plāksnēm nu taaaaaadu katamarānu, ka tas beigās aizies pa pusotru citronu! Varbūt, vēlāk nopublicēšu tā brīnuma bildi. Bet jā, pēcāk ari smēlām tālāk. Dāma mani cienāja ar mizotu greipfrūtu un es tik smēlu. Tad smēlām kopā. Mīlgrāvī izvairījāmies no kuģus noparkojošiem velkoņiem. Aptrakuši ūberātrie kuteri gan gadījas visu ceļu, tad tik ātri jamet laiva šķērsām un jāšķel vilnis ar purnu, jo sāniskos tā laiva gan īpaši labi nepanes.

Nu, un jā, pēc Mīlgrāvja arī bija Ķīšezers un kurss iegriezās atpakaļ uz dienvidaustrumiem. Tas gan negarantēja tīru mugurvēju, kas, savukārt, lika ilgoties pēc laivas ar stūri. Vējš no kreisā pleca aizmugures uzcītīgi grieza laivu pa kreisi un aktīvi bij jāstrādā ar kreiso roku, lai visu laiku noturētu kursu uz Juglu. Pa ceļam tika sazvanīts Būcis un vienojāmies par evakuācijas punktu - iepretim Juglas rimčikam. Runājām, ka it kā pēc stundas varētu būt galā, jo no Ķīšezera viņā gala tās trīs lielās juglas daudzstāvenes šķita tik ļoti tuvu. Labi, ka Būcis kavēja, citādi viņam būtu nācies gaidīt. Jau pieminētais pus-mugurvējš, kaudze ar vindsērfingistiem un pāris uzmācīgu liel-laivu tik bieži lika mainīt kursu, ka bail. Pa vidam vēl ari paspēju sašaubīties, vai neesmu jau iemaucis Baltezera kanālā, jo to stūri vēl nebija nācies laivot. Bet līkums aiz līkuma un sešos pievakarē Jugla jau bij klāt. Knapi paspejām izkāpt un pāraut sausās drānas, ka Īvāaaarsīivanōōvs no 62i.p. dziesmas jau ar visu savu spēkatranzītu pierullēja caur bedrainajiem pagalmiem. Kāpelējot pa busa jumtu, uzsējām laivu, aizvedām to Smiļģim un lieta bij nodarīta. Pagriezām velo vecrīgas virzienā, jo it ka bij nemierīgs prāts.... bet ar dāmas sapratāmies no pusvārda un ko lieki sevi čakarēt, vēders bij uzstājigāks - griezām atpakal uz Teiku. Pēc vakariņām, pēc džempera, pēc pasēdēšanas dārzā un siltas tējas. Feini tā teikt.