Kroče, tā - bija reiz mums kaķis. Tā vienkārši, bija. Jo Dāma paziņoja, ka no šodienas mēs būšot trīs. Ok, esot tikai uz laiku. Lai arī neesmu kaķu cilvēks, tomēr pieciest jau varētu. Nu, piecietu. Bet... Hmmm... tā kā šis ieraksts top pēc varen ilga laika, tad arī varen lielais izmisušais smiekls un žēlums pret to radību ir izgaisis kā valdības solījumi par sabalansētu budžetu.
Nu, bija tas zvērs tāds puskroplis, va ziniet. Nedaudz cietis, pakropļots, savākts no ielas un cilvēku žēluma un, kas pats svarīgākais, naudas uzturēts. Tādas naudas, par kuru provinces mazturīgā ģimene mēnesi varētu dzīvot. Prasīja viņš ne tikai regulāru pārtikas piedevu piejaukšanu paikai, bet arī īpašus acu pilienus četrreiz dienā un pa špricei vakarā. Ņemšanās vairāk nekā ar klasesbiedreni Ingu septītās klases disenē. Un lielākā sāpe, ka tas lops lādzīgi kakāt (šeit es mazliet piebremzēju savu verbālo caureju) nejēdza. Tā vienkārši, kā slieka - laida, kad nāca. Cik iebāza pa vienu galu iekšā, tik arī izgrūda pa otru ārā. Un tieši tanī vietā, kur tobrīd atradās. Gudri vīri baltos halātos jau mēļoja, ka viņam it kā palikšot labāk. Un par šādiem vārdiem tie vīri mēdza plēst deviņas ādas. Mani gan tā arī neatstāja pārliecība, ka pa daudz mazāku ciparu (lasi: nekādu) var dabūt daudz labāku kaķi, jebšu - pilnīgi veselu un jautri murrājošu. Tādu, kas pa visu varu necenšas savu fēcē mērcēto dupsi gar tavu kāju nosluacīt. Tam visam fonā tomēr palika cerība "viņš pie mums taču ir tikai uz laiku". Jau pagaisis no atmiņas ir tas 'laiks', bet bija 'way too long'. Risinājums galu galā bija vienkāršs - iemest iekš Cibas jautājumkomūnas vienkāršu jautājumu: kā visvienkāršāk nobeigt kaķi? un tādējādi pamest sevi zem visu mīļumčabulīškaķīšzaķīš mīļotāju armijas vadīto tanku ķēdēm. Bet biju gatavs sevi pasludināt par sadistisku briesmoni, kurš brīvajā laikā lauž kaķēniem priekškājas un ar olām apmētā pensionāres. Hah, un nonstrādāja va zinies! Nākamais solis bija nākamajā dienā tajā pašā komūnā žēli iekaukties, ka to lopu no nāves tomēr vēl kāds var glābt. Un izglāba arī. Jau tanī pašā dienā vienīgā liecība par kaķi istabā (labi, ka mums viena tāda brīva arī bija) bija viņa atstātās kakusvītriņas gar sienu.. un kaut kur stūrī kaut kas sačurāts. Nezinu, kas ar to kaķi tagad notiek, dzīvs vai nē. Kā jau teicu, neesmu kaķu cilvēks. Un turpinu uzskatīt, ka dzīvniekam dzīvoklī nav vietas.

Fainalī, ai did it. Kaut ko uzrakstīju pa kaķi. Vēl jāuzraksta par 24h, Siguldas Salomon, manu jauno dzīvesvietu, skriešanu, dzeršanu, darbu kaklasaitē un politiku. Moš līdz Jaunajam gadam sanāks.