Par trasi un attieksmi
Jāatrakstās arī par to, kā mēs ar zaķi otrdien nobraucām līdz Ogres Zilajiem kalniem diudenstčetrnieces trasīti testēt. Tas gan nebij tik daudz testa brauciens kā mācību. Jo, faktiski, manam zaķim sajēga no mtb braukšanas ir tikpat, cik Slakterim no angļu valodas. Nu, ok, nav jau tik traki, bet ir labāk, ja trasi daudz maz zina un var ar īkšķīšiem/rādītājpirkstiem pastrādāt jau pirms kāpuma/krituma. Domāju, ka varētu iztikt arī bez šāda testa (iepazīšanās brauciena), jo pēc pirmā apļa tāpat jau viss būs skaidrs un galu galā - ja tā ir 24h gonka, tad nevienā aplī (izņemot pēdējos apm. 2) nebūtu jāiet ar pilnu atdevi, kas nodrošinātu pietiekamu jaudas un uzmanības rezervi. Un vēl domāju, ka varētu arī vispār iztikt bez šāda raksta, bet gribējās vienkārši uzrakstīt kaut ko pretī Delfīna versijai. Zinu, ka, par spīti sacensību garam, iekš mtb komūnas nevajadzētu plēsties un mēdīties, tomēr viņa raksts šķiet pārspīlēts un sakāpinātas panikas pilns. Nu nav tas velns tik melns kā viņu mālē. Bet, tā kā arī mans komandas biedrs iekš offroad ir iesācējs, tad sarkasmu atstāšu šoreiz neizsaiņotu.


Tātad, uz Ogri minamies no Purvciema caur Ulbroku un Sauriešiem. Tālāk pāri apvedceļam un pa jauno asfaltu, kur velo ar četrām atmosfērām gumijā ripo skaļi rūkdams, bet viegli. Ir diezgan pretīgs pretvējš un bagāžā nomīti 240km vīkendā. Organismā diezgan paliels tukšums, tādēļ neforsējam un uztaisām pāris pauzes, kur noņemt mugursomu un maiku pažāvēt. Pie Ikšķiles jaunā apļa ir zīme "Ogre 8" un 300m tālāk jau vēl viens aplis, kurā jau Ogre nolikta 7km attālumā - wow, mans visātrāk nobrauktais kilometrs mūžā! Īsi aiz tā, kalna galiņā metu pa labi meža ceļā iekšā uz karjeru gar mototrasi. Zināju, ka trase jau tikusi daudz-maz nomarķēta, bet par to, ka starts pie Tobago-X, uzzināju daudz vēlāk (to, ka tā ir rallijkrosa trase, uzzinu vēl daudz vēlāk).
Nu ko, pēc nomītiem nepilniem 30km, iebraukuši pagājušā gada sac. centrā piesēžam palūkot, kā ļaudis mērcē ūdenī savas miesas, atvelkam elpu un apstāstu zaķim par formātu, pag. gad. ballīti un pārējos sīkumus. Vēl fiksa telefonsaruna ar pūķus laidošo Raimi un aidā!, laižam mežā. Startu paņemu neredzot nevienu norādi, vienkārši kā pagājušogad un tad jau arī, protams, nekur neizpaliek tūlīt aiz pagrieziena asais līkums iekšā mežā. Bez tā jau laikam nevar, kā man tas garais, apnicīgais kāpums sēž aknās! Bet tādā pozitīvā nozīmē, ka - atkal būs, kur strādāt un savu dvēseli izlikt. Koki salapojuši un uz priekšu daudz neredz. Min tikai! Minu un stāstu zaķim par sīkumiem un detaļām, kas jāzina. Par to, ka, uzbraucot kāpumā, nedrīkst ļaut sekojošajam nelielajam kritumam sevi mānīt. Tajā var nedaudz atvilkt elpu un jau laikus saslēgties vēl zemākā pārnesumā, lai jaudātu uzmīt uzreiz aiz asā pagrieziena esošajā stāvajā kāpumā. Jā, šo es gaidīju, šis man ellīgi tīk! Un par marķējumu es necepos, zinu, ka saču lakā būs pienācīgs, pamanāms marķējums, kuram nemaz naktī nav jābūt īpaši izceltam - līdz tam laikam visi trasi jau no galvas zinās. Un vēl vairāk par to mazo kāpumiņu man tīk tam sekojošais single-trail/downhill ātrumposms. Atceros, kā pagājušogad man tajā garajā kāpumā pagāja garām Salaspils/Zīriņu Dace, bet vēlāk tajā nobraucienā es viņu strauji panācu (lieki teikt, ka nākošajos kāpumos viņa atkal atrāvās). Bet jā, patīk man tās tehniskās takas. Tikai, šogad tā taka nedaudz īsāka nogriezta, izpaliek feinais leciens. Toties palēkāšanas iespējas ir turpmāk trasē, tas priecē.
Ik pa pāris līkumiem piestājam, apklārēju savam kompanjonam pārslēgšanās taktiku pirms līkumiem vai straujiem kāpumiem, par sēdpozīciju un stūres turēšanu, iedrošinu nebremzēt taisnajos, ātrajos nobraucienos. Būs ok, gan būs čikiniekā. Dažviet trasei vēl pāri sakrituši lieli koki. Esmu pārliecināts, ka tos orgi apzaģēs. Bet ceru, ka neizcirtīs saknes, kas pasākumu padarīs par pārbaudījumu ne tikai kājām, bet arī rokām. Bet to, ka daži mazie baļķēni samesti pār trasi speciāli, to sapratu uzreiz - lai nebraukā tur šādi tādi, lai brauc tie ar attieksmi. Ar attieksmi arī mēs tur šogad brauksim, Zigim palīdzēšu nakti solo izvilkt.
Šķiet, visvairāk patika garais, taisnais, nedaudz ieslīpais posms trases tālākajā galā, aiz kura, pēc labā deviņdesmitnieka sekoja baļķiem pārklātais nobrauciens. Bet vēl labāks šķiet aiz tā sekojošais kāpums turpat tam kritumam blakus. Ne jau vienkāršs kāpums, ne jau smilšains ceļš, ne jau saknes, bet gan skaidas! Normālā slānī sabērtas skaidas uz meža ceļa, kas to pārvērš kapitālā švammē. Ja lietus tās skaidas nesablietēs, tad tajā kalnā pamatīgi varēs izlamāties uz orgiem.
Pēc tā kāpuma atkal labi ieskrējāmies un kaut kā pazaudējām norādi uz nākamo pagriezienu, piebraucām pavisam tuvu šosejai un uzbraucām jau uz taciņas, kas ved pa taisno uz Ogri. "Nav ko.. paspēs citreiz", nodomājām un atmetām arī domu par peldēšanos pēc visas trases izbraukšanas. Nebija vairs kaut kā kāre braukt atpakaļ pabeigt apli un galvā iesitās pēdējā izbraucienā apmeklētās Minhauzena muižas krogā redzētais uzraksts - 'Vēders - kungs visaugstākais'. Aizbraucām uz bodi kārumus sapirkt un sēdāmies vilcienā.
Viedoklis, pārdomas? Nav ko trakot, jāiet labāk grīdas lakot! Mana vislielākā rūpe pagaidām ir par manu kompadri, vai jamā mācēs, pratīs, savāksies un nenobīsies. Tas, vai viņa izturēs un nesalūzīs, mani neuztrauc. Lai jau mēģina un cenšās. Ja lūzīs, tad esmu gatavs maukt visu atlikušo gonku solo (nebūs jau pirmā reize), ja nelūzīs, man būs tikai lielāks prieks.
Par trasi? Neko, Ivīts &Co paliek uzticīgs pārbaudītām vērtībām un taisa gonku pa skarbo. Jau no "Minnām" radina ļaudis pie tā, ka MTB var būt patīkami skarba un strādājama štelle nevis vienkārša pavizināšanās par naudu, kādu to ir pataisījis Japiņš.
Par inventāru? Skatīt augstāk - nav ko traktot. Braukšu ar savu pārbaudīto, 14kg Mongūzi bez klipšu pedāļiem. Un braukšu tajās pašās, pagājušā gada pieredzi guvušajās Converse kedās. Kāds vēl inventārs? Ak jā, nopirkšu jaunu batereju komplektu savam ciklopam. Visus piedzīvojumu mačus esmu izbraucis bez velo luktura, izbraukšu arī šo. Bez tam - lampai tagad naudas vispār nepietiek. Riepas arī jaunas nepirkšu, ir malā nolikts ūberais traktorprotektors, to arī montēšu virsū. Savu tagadējo vasaras semi-slick ņemšu līdzi kā rezervi. Vēl paņems kādu kameru un instrumentus. Ja kas lūzīs fatāli, tad brauksim ar vienu velo uz komandu. Bet līdz gonkai nomainīšu savu dzīvi nokalpojušo Deore spriegotāju pret lietotu XT un ķēdi arī uzlikšu jaunu, bet to es darītu arī tāpat, bez tuvojošās gonkas.
Paika? Ņems to, kas garšo. Un daudz. Varbūt paņems arī kaut ko negaršīgu, ar ko Zigi pakaitināt. Lielo bļodu ar makaroniem un malto gaļu, ko katliņā uz ugunskura/prīmusa pasildīt. Rupjmaizi, auzeni moš pavārīt sagribēsies. Arbūzu, kušķi ar banāniem, saldu bumbieri. Man nav nekādas sajēgas par terminiem 'cukura līmenis' vai 'šķidruma līdzsvars', zinu, ka ēdīšu pēc katra apļa un dzeršu ūdeni. Ja sanāks piķis, moš sametīsimies vienam bačokam Maxim'a sporta dzērienu pulverim. Bet zinu, ka pag gad uz vienu apli nevarēju izdzer vienu fļagu, nedomāju, ka šogad būs savādāk. Trasē dzert var faktiski jebkur, ja dikti grib. Ja negrib vai ir bail, ka nokritīs, var nedzert.

Bet vispār - gaidu gonku! Pedāļos spēks, gods un slava!