Par blogošanu. Nekā nebija. Nebūs te nekāda bloga. Šis tak ir mans bloks. Mans piezīmju blociņš. Rakstu, kā ir, kā bija.

Ar skolu viss nojuka tik tālu, ka tālāk vairs nav, kur (gan jau, ka ir gan, tikai es to negribu zināt). Toties Andžejs bakalaurizējās. Es pa to laiku žonglēju ar bruģakmeņiem. Galvenokārt zāģēju akmeņus, kā indivuālās aizsardzības līdzekļus izmantojot cigarešu filtrus ausīs. Ar fāteri un sīko Staldzenē ielikām vienu pagalmu. Lieki teikt, ka vakarā piekodos no sērijas "WTF?! kurš gads?" Nākamajā dienā tikai pūtu un neēdu. Vakarā svari rādīja mīnus2.
Bet pirmdien jau apetīte atkal bij rokā, resp. paika vēderā un lācītis paēdis. Sen nebija pļauts ar trimeri. Krustmāte teica lielo paldies.

Tad pamētāju savu ķermeni pa Mežakaķa trasi, paskrāpējos pa sienām un nosacīti nodarbojsos ar dārzniecību. Resp, laistījos. Pēcāk pats pārģērbos par dārzu un ļāvu lai mani
 

aplaista.
Dārzam būt nav viegli. Lieki teikt, ka bija auksts tai dienā. Ceļš uz rīgu nebija viegls. Spiedzošu skuķu ballīti sev vieglāku var padarīt tāpat, kā bruģi zāģējot - ar filtriem ausīs. Lieki bilst, ka piedzēros. Otrdien bijām ar zaķi kopā nodot asinis. Ierodamies Sēlpils ielā bez desmit piecos, bet kundze aiz lodziņa mums vaicā - Vai jums kauna nav? Jautāju viņai, kopš kura laika tad par palīdzēšanu citiem būtu jākaunās. Viņa ko novelk par 'bet mēs taču līdz pieciem tikai strādājam'. Saku - 'pirmā dzirdēšana, ka labiem darbiem būtu darba laiks'. Spiediens normāls, pulss biki augšā, bet tas tāpēc, ka tempā jozām ar ričukiem. Pēc nodošanas jāiet atsēsties uz vietējiem soliņiem piesaulītē. Bet kurš tev normālu mieru dos.. acu priekšā kādam slāvu kungam tiek nosperts ričuks (tobrīd es vēl nezināju, ka tas tiek zagts). Kad jamais nāca mūs tincināt, vai nav tas oranžais felleris manīts, lecu savējam mugurā un steidzu pakaļ galvā scenārijus domādams, kā es to kretīnu dauzītu. Bļin, vo kā tajā mirklī uzvilkos! Lieki teikt, ka neizdevās man to mūdzi Iļģīša šķērsielās atrast. Toties uzvilkos pamatīgi. Bet vakarā pats kļuvu par kretīnu, pats to neapzinoties. Jo Gatēns tak beidzot no savas vergošanas trimdas atgriezās. Bija jāpaballējas. Un jāizlaiž man gatavotās vakariņas. Bet tā Jaunmārupes pirts ir feina. Un Kūkēdājs gulēja uz dīķa salas, ietinies guļammaisā. Kurš gan cits, ja ne Mērfijs, parūpējās par to, lai naktī sāktu līt un čalis izlītu līdz kaulam ar visu gullīciju. Hah, pelnīti, dievam nepatīk dzērāji. Lieki teikt, ka tovakar piedzēros. Trešdien. Jā... tad biju vēstniecībā. Nu, bļins! Pat 50 dzērušu ģeorallistu pilnā busā nav tik liels bardaks, kā tur bija. Bet nu dokumentus iesniedzām. Un pirmo reizi biju Cinamonā. Ar eļļainām rokām tomēr izjaucu ričuku ceturtdienas rītā, saknaibīju spieķus sīkos gabalos un ar rumbu mugursomā nodzenājos pa pus galvaspilsētu. Dabūju savu vīzu, sasvīdu un sameklēju arī detaļas. Biju Gaiļezerā un apēdu divus saldējumus pēc kārtas. Lieki. Vakarā bija sūdzības par krekšķošu kaklu.