Ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka radioSkonto klausītāji ir tādi mieramikas un pozitīvusma iemiesojums. Alojos, kā redzies. Sēžu autobusā, iekāpjot ar smaidu atklāju, ka šoferis būs tas 'pozitīvais' skonto klausītājs. Pēc necik pieturām pie jamā pienāk kāda pavecāka kundzīte (kas, manuprāt, jau pēc noklusējuma būtu jāapkalpo ar cieņu) un ko pavaicā, bet šoferonkuls, pa visu busu bļaudams, kaut ko noķērc pretī, ka ome pat salecās. Nu, svimpis gatavais.
Tāpat, dzīvoju ar pārliecību, ka tāds pats pozitīvisms ir jaunās māmuļas. Galu galā, bērnu audzināt bez smaida nevar. Neuzminēsi, bet.. jā, alojos. Eju pa ielu, pa priekšu jaunā māmiņa stumj savu atvasi ratiņos. Stumj, bēdu nezinādama. Ir taču viņai tas brangais transporta līdzeklis, kurā ij savu bērnu, ij visu sapirkto ēdmaņu sakrāmēt. Vēl mazā biksēs krāmētāja autiņiem vietas paliek un pie reizes kādu flīģeli var iemest. Stum tik, tā teikt. Bet nē, kundzei, redz, šķiet savādāk. Stumj viņa savus ratus, piestāj, paknibinās kaut ko gar savu sīci (šķiet, iebaro kaut kādus kārumus) un nu tukšo, pāri palikušo kulefāna celīti ar slaidu, apzinātu rokas vēzienu palaiž brīvsolī. Nu, kam tev tas, sterva? Nevari musarā izmest? Gāju 10m no aizmugures, pacēlu kulīti un, ātrā solī viņu panācis, uzrunāju - kundzīt, jums maisiņš izkrita. "Nē, tas nekas, lai iet.." Kā, nekas, bļeh? Nesaprotu šito. Visus savus konfekšpapīrus, tramvajbiļetes kabatās sabāžu. Vakarā piestāju pie lielā šmucspaiņa un tad tik notiek resaikls.
Tev arī celofāna kulīte kabatu spiež?
Nez, tas tāds ieraksts par alošanos..