42195
Nezinu, vai zāles pīpēšana, alus dzeršana un vandīšanās līdz diviem naktī pa Muzeju nakti ir īstā lieta, ko darīt pirms maratona, bet noskrēju.

Skrējiens sākās jau pie katedrāles un sāku skriet cauri vecrīgai, lai paspētu uz startu, bet biju jau nokavējis starta šāvienu. Nospiedu 'play', ausīs atskanēja "Whispers" no All that remains un skrējiens sākās. Tagad skatos bildēs netā, baigā ballīte bijusi, pilns ar frīkeim kostīmos un jautrība. Es jau arī piedalījos tikai ballītes dēļ - startēju bez numura (piķis biku žēl), skrēju kompānijas pēc. Bet visa kompānija jau bija aizskrējusi, pirmos lēnos skrējējus panācu tikai kaut kur uz Elizabetes ielas, kad noķēru pirmo pilnās distances skrējēju, tad nedaudz atlaidu tempu. Lai arī kā, tomēr ballītes fīlins bija, daudz ļaužu, atbalstītāju, muzončiks un jautrība. Jautrība pazuda kaut kad pirmā apļa beigās, ap 25. kilometru. Jāatzīst, ka vispār - viss, kas bija aiz 22km atzīmes, man bija nezināmā teritorija, nekad tik daudz vēl nebiju nosrkējis.
Nu jā, kaut kur starp 25. - 30. km bija tā izslavētā 'siena'. Lūziens, kas nospiež. Pāris reižu nācās apstāties, ietupjoties pastaipīt kājas, tad varēja rikšot arī tālāk. Pēc pirmās stundas apēdu arī savu vienīgo enerģijas želejas paciņu, gaidīju uz pievedumu, bet svētdienās tak bodes slēgtas. Temps kritās jūtami - pirmos desmit km norikšoju zem stundas, līdz ar to arī mazāk par sešām minūtēm uz km, bet apm. no 26.- 30. km slāju ar astoņām, astoņarpus minūtēm uz km. Fatāli. Otrajā aplī pieslēdzās pohainais kūkēdājs uz ričuka, kurš lāpoties ar aliņiem arī mani pacienāja un piedāvāja kādu kārumu atvest. Banāni palīdzēja. Komisks gan bija skats, kad Vantenieka galā pie Slokas ielas man pagāja (jā, pagāja) garām viens veterāns. Es tipinu, cik jauda vēl atļauj, bet tas soļodams tur līdzi un beigās arī paiet garām. Tanī mirklī es biju apēdis tikai pirmo no trim banāniem. Pēc trešā nāca arī bumbieris, un finišā vīru biju apsteidzis pa kādām padsmit minūtēm.
Pēdējos 4 kilometros sanāca diezgan forši pakāpināt tempu un mērķtiecīgi apdzīt 3 vai 4 dalībniekus, kurus biju jau sac. sākumā ievērojis, kuri man līdzīgu tempu turēja. Bet ne jau par apdzīšanu šeit runa, šeit runa ir par finišēšanu. Jā, baigi balamutīgi agrāk bļaustījos. Jā, un atzīstu, ka tagad ar slapju trauku lupatu pa seju atrāvos. Jo četrās stundās ieskriet ar manu fizisko sagatavotību nav iespējams. Nu, varbūt, var pietuvoties, bet ne jau tā, ka vēl pirms nedēļas ir pabeigta gonka ar gandrīz 29 stundu finiša laiku. Ja būtu pēdējo mēnesi vēl cītīgi skrējis un kāpinājis treniņu distances, moš būtu cita aršana. Bet arī šādi bija OK. Finiša laiks - 5:14:05.
Nedaudz gan varbūt vīlos par faktu, ka pietrūka/izpalika tās gandarījuma sajūtas, kāda ir parasti pēc SEB gonkām vai pēc piedzīvojumu mačiem, kad var ar biedriem un konkurentiem izrunāt dažādas trases vietas, pieredzi un viedokļus. Patika gan tās ballītes, kas valdīja ielas malās, patika atbalsts no skatītājiem un foršajām jaunkundzēm ar ūdens glāzītēm. Patika arī atbalstītāji, kur atbalstīja savējos ar tām aprakstītajām tāfelītēm. Visvairāk patika kāda jaunā māmiņa īsi pirms finiša, kad ir visgrūtāk. Stāvēja ielas malā un uz bērnu ratiņiem piestiprināta tā tāfelīte ar uzrakstu 'Vēl bišķi'. Tiešām, vēl nedaudz, bet tik ļoti dadz spēkus paņem.
Bet pats labākais bija finišs. Bija mans atbalstītāju pulciņš, kurš mani uz ričuka eskortēja pēdējos km, tā arī, foršā rindā, iebraucām līdz finišam. Un finišā kūkēdājs bij' ar dūdiņām sarunājis, ka man ūdens vietā pasniedz alu. Vo, ritīgi paņēma uz izbrīnu! Bija besis un jau pie 15.km sāka sāpēc kaut kur gūžā, bet aiz 20.km jau vairs neko nejutu, tikai mūziku austiņās. Kājas sāpēja gan trasē, gan pēc finiša, gan vakarā, gan šodien pa dienu, gan tagad. Nosēšanās uz zemāka krēsla prasa īpašu piepūli.
Atpakaļceļā, ar trolejbusu braucot, pieturā vēl dzirdēju "Krišjāņa Barona iela", bet tālāk jau VEF tilts no manas filmas iztrūkst. Pamodos galapunktā. Nesūdīgi - pēdējās divās nedēļas nogalēs sportojot (skrienot, pedalizējot) pavadītas apm. 34 stundas.