Ir dienas, kad šķiet, ka pats Dieviņš pa zemes virsu staigā. Šīs bija vienas no tām.
Gulēt maz, agri celties, samest somā lupatas un apavus, kādu ēdmaņu un pozitīvu attieksmi. Smilga Rīgā kavēja startu, bet paarējie džeki nebija ātrāki. Kafija Statoilā un laivas Golfa bagūzī. Blakus bagūzim mēs divi un Kāž pie ragiem. Ceļš uz Valmieru paiet smieklos, bet Valmierietim poha, redz, vakar dzēris esot. Tas nav attaisnojums, lai nelaivotu. Ierodamies pie krācēm un gribas smaidīt - tādām eju paari aizmiegtām acīm. Hah, alojos. Tas bija sen un nav taisnība, jo vēl nekad pa tādām nebiju rullējis ar WW kajaku. Tas ļodzīgais peldlīdzeklis mani ne vienu reizi vien saslapinās. Bet pirmo reizi mani saslapināja Smilga, kad apgāza manu laivu vēl krācēs neiebraucot, tikai tā, lai ūdeni pagaršotu un aprastu ar situāciju, kad, ar kājām gaisā esot, lavias bruncis jānorauj. Kāž jau ar rodeo ņemas pa straujūdeni, viņam sanāk. Es arī laižos iekšā. Laiva šūpojas, jaātstrādā līdzsvars. Paarējie tikmēr pumpē lielo pūsli. Bet es vienreiz šķērsojis straumes/atstraumes robežu, nāku atpakaļ un - opā! ir overs. Turu laivu vienā rokā un airi otrā, bet ar tādu kravu līdz malai izpeldēt grūti. Pofig, ar papēžiem dauzu grunts akmeņus un ļaujos straumei. Izpeldējis mierīgajā posmā, lūkoju sasniegt krastu, bet tas man izdodas tikpat veiksmīgi, kā Repšem glābt valsts ekonomiku. Pēc ~10 min gan esmu krastā un drebinoties stiepju savu laivu atpakaļ uz saakumu. Pa to laiku paarējie jau sapumpējuši lielo pūsli un četratā šturmē krāces kā lielie - no vienas atstraumes uz otru, lejā un atkal augšā. Un tā visu dienu. Mainījām laivas, mainījāmies pūslī vietām, mācījāmies eskimosu apgriezienu. Pusdienlaikā aizbraucu pakaļ Valmierietim un viņa laivai, lai jaunietis var sekmīgi pohu izdzīt. Dienas programma nemainījās līdz sešiem vakarā. Pa to laiku visi, kas braucām ar solo laivām, bijām peldējuši, metām uz mutes arī lielo raftu, jautrība vienvārdsakot. Kad bijām beiguši un savākušies mājāsbraukšanai, tika paziņots, ka mūsu bāliņi franču varžurijējiem ar 7:1 salikuši pa kāju, kas tikai uzlaboja omu.
Tālāk kompānija dalījās un saakās otra dienas daļa, kad melnais golfs brauc atpakaļ uz Rīgu, bet mēs ar sarkano rullējam uz Baiļiem, kur jau priekšā bij tas pats Valmierietis, jau sagatavojis virves un magnēzijs arī bija līdz. Tika veikta kāpelācija. Tas tornis ir trakoti foršs. Divreiz apbolderoju riņķī. Ar mainīgām sekmēm augšā kāpa gan dūdas, gan čaļi. Ar dažādiem apaviem kāpu arī es. Piedzinu rokas, atpūtos un kāpu atkal. Bet patika, tas galvenais. Saule jau laidās uz rietu, kad mēs posāmies mājup.
Ceļš jau ne tāls, bet aliņš garšīgs. Līdz rīgai viens pūtiens, tad savākt mantas, nolikt laivas un var turpināt - rullēt uz manu ciemu un nedaudz tāļāk. Uz pasaules centru pie Kažus. Pa ceļam izrubījos, Kāž gan ne, vinš labs šoferis. Tas tāpēc, ka aizmugurē vairs nebija vieta ar laivām jādala, varēja izlaisties pa visu beņķi. Galā iebraucot, skuķis pat nemācēja no kedām atbrīvoties, bet pulkstens bij pāri diviem. Viens no saldākajiem miegiem mūžā, guļot pirtī aukstos palagos.
Rīts sveicināja ar spožu sauli un piparmētru tēju. Pēc brokastīms sviesta nazi nomainīja lāpsta un - aidā, uz kartupeļu vagu! Katram paaris vagas kardānu, tad viena kopīga pupiņvaga, bet saule tikai silda plecus. Pēcāk cejš uz bodi, saklāt galdu, noēsties gardās karbonādes un, piedzerot pienu pie tortes, atzīmēt ģimenes pieaugumu. Tad kurināt pirti, sanest ūdeņus, pumpēt to pašu lielo pūsli un kačāties. Bet ielecot laivā ar aliņu rokā un atgrūžoties no krasta, sākās čills. Pofig, ka dīķī, bet nost no krasta un saulē. Guli, streb un sauļo savu kuslo miesu. Oficiāli un apzināti tika atklāta peldsezona. Vēl šūpošanās šūpolēs, kačāšanās ar baļķi, labā pirts un aliņš. Zvaniem skanot, lēciens dīķī un vēl pirts. Pēc tam baigākais raslabons un krēmu ziešana uz apdedzinātajām vietām. Skuķim jau pamatīgi nodega. Man ne pirmā saule, tad ne tik traumatiski.
Uz galda tiek nolikts alus, saldējums, siļķe kažokā, čipsi - katrai gaumei, un hoķis var saakties. Zaudējām, iespējam dēļ raslabona, jo nebija vairs spēka turēt spriedzi. Ne mums, ne spēlētājiem. Bet krievus varam vinnēt. Pēc spēles jau ceļš uz mājām un te nu es esmu. Nodedzis, airējies, peldējies, kačājies, ēdis, dzēris un atpūties. Laimīgs.
Lai jums arī feini!