o, ka patiešām braukšu uz tik lielu muzikālu pasākumu, aptvēru tikai iedarbinājis auto. Ceļu biju izpētījis kartē, acis visu laiku meklēja norādes uz zināmām vietām, un tad nāca apstiprinājums manas ceļa izvēles nekļūdīgumam - līdz Hohenfelden vēl 7 kilometri!! Tūlīt būšu klāt. Un esmu arī.
Tieku ievirzīts stāvlaukumā, kas drīzāk gan ir mašīnu novietošanai pielāgota nenormāli liela, gluda pļava ar vietumis ļoti stāviem kritumiem. Bet tas izmērs! Nepārskatāmi liels automašīnu parks. Uzkāpju pat mašīnai uz jumta, lai spētu aptvert, cik lielā laukā atrodos un tikai aptuveni apjaustu, ieradušos dalībnieku skaitu. Lai arī ierados ap pulksten septiņiem vakarā un mana stāvvieta bija pašā pļavas malā (kas vēlāk izrādīsies visai izdevīga vieta, jo, lai aizietu atviegloties uz tuvējo kukurūzas lauku, bija jāpāriet tikai pāri ceļam), cilvēki joprojām plūda un savus auto novietoja sazinis kādā pļavas stūrī (šķita, ka tā ir bezizmēra). Atkorķēju aliņu, tas ielija iekšā uz Urrā, atkorķēju otro un to izbaudīju. Un joprojām brīnījos par nepārskatāmo auto jūru. Tas arī, ļoti iespējams, izskaidrojams ar to, ka faktiski visi mūzikas fani/dzērāji šeit ieradušies ar saviem transporta līdzekļiem un nevis stopējuši vai braukuši ar sabiedrisko transportu. Tas savukārt izskaidrojams ar nākamo manu atklājumu, kas mani gandrīz nogāza no kājām vēl pirms iegāju festivāla teritorijā. TELšU PILSĒTIņA! Tā nav pilsētiņa, tas nav arī ciems, tas nav mikrorajons vai vēl kāds deminutīvs! Tā ir metropole vispārākajā pakāpē! Es pārliecināts, pat lielāka par stāvlaukumu, jo, ja mašīnā tas alkohola intoksicētais ķermenis sēdus aizņem apm. 0,5 kv-m., tad kempinga laukumā viņš spēj vārtīties pa vismaz 10 reižu lielāku teritoriju. Un tādu ķermeņu tur bija vismaz trešdaļa no sabraukušajiem ~25tūkstošiem! Viss telšu laukums apjozts ar kārtīgu žogu un tajā stiklu ienest ir aizliegts, Ordnung muss sein, tā teikt. Pie ieejas man tiek apsieta aproce (noklāta ar sponsoru zīmoliem un daudz nesmukāka nekā Zvēra lentīte) un izsniegta plastmasas monēta atkritumiem-kopā ar biļetes cenu esmu samaksājis 5EUR atkritumu ķīlu un, savu musaru sametot maisā un to nododot, varu savus ērikus saņemt atpakaļ. Pārsteidza arī tas, ka līdzīgi kā mēs latvieši, salīdzinājumā ar krieviem, neprotam braukt vilcienā, tā arī šeit vācieši man kā rūdītam tūristam parādija atšķirību starp teltošanu mežā un teltošanu mūzikas festivālā. Divi dažādi jēdzieni, kur kopīgi ir tikai teltī (vai tai blakus) gulēšana. Un tas arī ir iemesls, kālab uz šādu pasākumu visi ierodas ar savām automašīnām-pat ja atbrauc pilns auto, viņi visu kempingam/dzīvošanai/dzeršanai paredzēto nespēj aiznest vienā piegājienā, tika novēroti pat dažādas ratiņu konstrukcijas un veidojumi uz riteņiem, lai visus asos priekšmetus nogādātu līdz saliekamajām mājiņām. Bez tam - katra sevi cienoša, festivālus apmeklējoša draugu kompānija ir sev pagatavojusi vai nu kopējas maikas, kompānijas talismanu vai savu karogu. Kā bākas miglainā jūrā, pārlieku sagurušiem svinētājiem ceļu mājup rāda augsti karogu masti, uz dažiem pat piestiprinātas signāllampiņas. Cilvēki savākušies palielās grupās un izlaidušies pludmales izlaižamajos krēslos dzer visa veida alkoholu, grillē ēdienu un klausās līdzpaņemto mūziku no visdažādākajām atskaņošanas aparatūrām, sākot no parasta radioaparātiņa līdz nopietniem atskaņotājiem un skandām, kas līdzinās vecajām, labajām RRR "deviņdesmitniecēm" (iedomāties pat bail, kāds verga darbs jāveic, lai attransportētu visus akumulatorus, kas nepieciešami tādas sistēmas energoapgādei!). Bet nu jā, pastaiga caur tādu telšu pilsētiņu līdzinās kāda no lielo pasaules tūrisma centru apskatei. Laukuma stūrī ierīkots arī pamatīgs dušu komplekss, kur it kā varot mazgāties... nu lai jau viņi iet stāvēt rindās un pa dubļiem bradāt, neiešu jau nevienam mācīt, kā ar 1,5l minerālūdens var normāli nomazgāties. Attiecīgi ir pieejami arī citi servisa labumi un nopērkams viss kempošanai nepieciešamais, sākot no tualetes papīra un vienreizējajiem lietus mētelīšiem līdz normāliem griliem un pludmales krēsliem. Pietiek vandīties gar tām teltīm, eju iekšā. Pie ieejas tiek arī atņemta mana pusizdzertā plastmasas puslitrene-nedrīksot, bet tetra-pakas gan drīkst. Tajās tad visi bundesi sapildījuši savas ļūļas un ar gudru ziņu apsaitējuši tās pakas ar pelēko makgaivereni un nēsā plecā kā parastās pediņenes, jocīgs skats.
Lai nu kā, esmu iekšā. Un viss ir manī iekšā. Manī iekšā viss vārās un acis šaudās uz visām pusēm kā mazam bērnam, kas pirmo reizi ticis lunaparkā. Ir divas skatuves, pareizāk sakot, viena skatuve un otra ir telts-liela, cirkus telts ar diviem lieliem mastiem un apmēram pusotru tūkstoti cilvēku iekšā. Uz lielās skatuves spēlē vietējie Tocotronic, vidējs vācu inidie-roķelis. Programma uz lielās skatuves pirmajam vakaram neko dižu man nesola un es dodos uz telti, jo tur vēl priekšā Enter Shikari un ...and you will know us by the trail of dead. Iespraucos teltī un tur viņi ir-paņem jau ar pirmo gabalu. Aktīvi, psihi, rēcoši, lecoši, enerģiski smadzeņspārdītāji!! Pirms lidoju šurp, lidostā nopirku pēdējo "Veto magazine" un lidojumā par viņiem lasīju, bet tagad viņi stāv manā priekšā. Pareizāk sakot, es stāvu viņu priekšā kā zemē iemiets un prātoju-kur kas tāds rodas, tā vienkārši angļi sanāca kopā un sāka mest kopā stilus. Post-harcore un Trance kopā nenormālā Harcore/Punk/Metalcore enerģijas kokteilī, ko vizuāli pastiprina ģitāristu instrumentu galos piestiprinātie LED lukturīši un žurnālā aprakstītais ģitārista kūlenis uz skatuves ar visu ģitāru. "Puiši spēcīgi spārdīja pakaļu", pēc priekšnesuma nodomāja Pezis un izgāja ārā paelpot svaigu gaisu, jo tā fucking telts bij līdz augšai piepīpēta. Pēc pusstundas turpinājās-uz skatuves kāpj ..Trail of Dead-grupa ar diviem bundziniekiem (Pļaviņ, Tev tas jāredz!!). Atkārtu žokli klausījos un pārdomāju savas iekšējās vērtības, jo līdz šim par labāko koncertu savā dzīvē uzskatīju 'Fun Lovin' Criminals' Sapņu fabrikā. Jā, labs tāds sākumiņš pirmajam vakaram.
Nakts manā Opel Astra Kombi bagāžniekā un no rīta divi aliņi un bulciņa-viss kārtībā, esmu pamodies. Mostas arī pārējie. Es sauļojos, baudu alu, lasu "Peža draugu verbālo vemtuvi" (man ir Malfoja dzeja!) un gaidu plkst.15:00, kad uz skatuves kāpj "Biffy Clyro". Jāatzīst, ka paklausīt Agneses ieteikumam nebija kļūda-spēcīgs Powerrock, tieši tā, kā man patīk vislabāk (atzīmēšu, ka vēl nebija uzstājušies Eagles of Death Metal) un uzreiz pēc viņiem "The Datsuns". Nu bļin, ko tādu nebiju gaidījis-kapitāls EmoCore bļāvējgabals ar sulīgām ģitārām un visnotaļ apdomājama investīcija pie nākamā mūzikas veikala apmeklējuma. Neļaujot publikai atdzist, uz skatuves kāpj "Funereal for a Friend", dzirdēti ierakstos, līdzi bļaujami un apbrīnojams bundzinieka ķērcoši rēcošais backvocal, patika. Pēcāk mazliet ieturēju pauzi, uz Blackmail un MIA sevišķi neiespringu, mazliet uzmetu aci The Academy is.. teltī un paspēju nofotografēties ar Biffy Clyro puišiem foršā Meet&Greet pasākumā-smaidīgi tipi. Drīz arī uz lielā steidža kāpa senilie zviedru skeitrokeri Millencolin. Sen nebiju viņus dzirdējis, biju labākās domās par viņiem un jāsaka, ka tad jau labāk klausos pašmāju "Cacophonics". Bet viņu klausīšanās bij stratēģisks solis, jo tādējādi saglabāju vietu pūlī tuvāk skatuvei, jo vēlāk pie tās tik tuvu nebija iespējams tikt-ļaudis pulcējās uz "Fall out Boy". Nezinu, par ko sajūsminājos vairāk-par viņu alternatīvo emo-hārdkôru vai par faktu, ka vispār viņus redzu dzīvajā. Bet nu viennozīmīgi-èali dzīvajā spiež ritīgi uz performanci un publiku. Interesantākais bij, ka grupas līderis un ar publiku komunicētājs ir nevis pat solists un grupas melodiskā balss, bet gan augumā mazākais basists, kurš visu laiku meklēja kādu augstāku vietu uz skatuves, no kuras nolēkt. Vienubrīd ļoti sagribējās lietu. Viena iemesla dēļ-publika tusē uz grantēta laukuma, laiks sauss un viss laukums put uz katra soļa un pēdas pieskāriena zemei. Tad iedomājies, manu mazo draudziņ, kādi putekļi ceļas gaisā, kad pa tādu laukumu 20 tūkstoši kāju pāru mosho normāla rokenrola (un spēcīga alkohola) apdullināti! Trūka svaiga gaisa. Bet muzāriņš spēcīgs. Spēcīgs līdz šim, jo uz skatuves vēl nebij kāpuši "BillY Talent". Velnspārstender, līdz šim biju domājis, ka tā ķērkt ir spējīgs tikai trīs dienas bez barības palicis cilvēkēdājs, bet alojos. Un neticiet tiem saldajiem klipiem, ko viņi rāda pa mtv. Tie kanādieši uz skatuves ir īstie nezvēri un bļauri. Ik zilbe, ik akords un tonis enerģiski lādēts. Mošings turpinājās līdz diviem naktī. Gulēt gāju ar džinkstošu galvu un smaidu uz lūpām.
Kad pamodos, šķita, ka punķojos. Izrādījās, ka nē. Izlīdu no auto un atkal sauļojos. Neņemot vērā, ka grupas sāka spēlēt jau vienos, taupīju spēkus tikai trijos uz skatuves kāpjošajiem "Brand New"-atkal jāuzteic Agneses ieteikumu noderīgums. Liriski bļaujošs indie-emo. Un pēc viņiem arī jau pieminētie "Eagles of Death Metal"-vecais labais oldskūls: bundzinieks un trīs vīri ar ģitārām. Mataini, ūsaini vīri gados rāda, ko spēj. Un, zinies, spēj daudz! Un daudz spēja arī tālāk sekojošais Chris Cornell. Lai arī bijis Lielu grupu solists, tomēr biju gaidījis gabalus no viņa solo karjeras, taèu izrādās, ka nekur tālu no pārbaudītajām Audioslave vērtībām nemaz nav aizmucis. Nodziedāja arī Black hole sun un līdz šim labāko dzirdēto Billy Jean kaverversiju! Kamēr spēlēja "Jimmy eat World", es gāju uz mašīnu padzerties, jo nedrīkstēju nokavēt Silverchair, manus festa favorītus! Un, zinies, nenokavēju!! BLāAAD!!! Sākotnēji biju apjucis, jo viņi uz skatuves iznāca piecatā (es viņus atceros kā trio), bet jau pie otrās dziesmas viņi manu uzticību bij atguvuši un ar paceltiem malējiem dūres pirkstiem varēju lēkāt kopā ar pārējiem vēl dzīvajiem mūzikmīļiem, kas vēl svētdienas vakarā pusdesmitos (!!!) turējās kājās. Pēc 'sudraba krēsliem' man fests bij beidzies. It jā jau uz skatuves vēl kāpa arī "Kaiser Chiefs", bet par tiem lai raksta Grēviņš, viņus pietiekami bieži pa radio dzird. Klīdu pa bezgalīgajiem musaru laukiem līdz mašīnai un domāju par vērtībām. Vai Tev ir vajadzīgs tas jaunais platekrāna televizors? Tev noteikti ir katra piektdiena jāapreibinās vienā un tajā pašā klubā? Vai arī esi ar mieru biki iekrāt un sev uzdāvināt šādu dopingu smadzenēm.. Un nemaksā tas TIK dārgi-biļete uz konci-79EUR, paika un alus 3 dienām (man)-18EUR, biļete no Berlīnes līdz Erfurtei-29EUR, ļotene līdz Berlīnei-var dabūt jau no 20EUR. Iespējams, ka vācoties grupā un maucot ar busiņu ir lētāk. Bet finanšu plāns nākamajam gadam ir gatavs: pa ziemu snovot uz Kazbeku un pa vasaru uz Rock am Ring!
Zajebis, es Jums teikšu. Nenožēloju ne centa. Un varbūt tas, ka biju viens un nebij, ar ko tusēt, palīdzēja vēl vairāk koncentrēties uz mūziku. Atšķirībā no tipiem ar uzrakstiem uz maikām "Piedrāzt grupas, galvenais-ka tusiņš!" vai "Tiem, kas nežūpo, grupu saraksts patīk". Ai, puhuj.
Vēl tikai mazais izvēmiens Pē-eS vietā. Laikam tas ir tas vācu augstais dzīves standarts un apziņa, ka visu izdarīs kāds, kuram viņš maksā.. vai kaut kā tā. Iespējams, cilvēks ir ieprogrammēts uz šmaukšanos un kaut kādu nelikumību/neritīgumu. Pie mums parasti visi mēģina mahinēties ar ieejas biļetēm-pirkt pa lēto, viltot, šmaukt iekšā pa rezerves ieejām utt. un mazāk spiest uz sūdu taisīšanu. Te tā ir laikam tā pilsoņu 'labā' audzināšana, kas liek visiem pirkt biļeti un godīgi stāvēt rindā, ko viņi arī paklausīgi dara. Bet, kad lieta nonāk līdz atkritumu izmešanai musarā, tad viņi tos visus sūdus bez sirdsapziņas pārmetumiem met zemē un nosaka-kāds to savāks, jo es par to maksāju. Nu jāatzīst, ka tādu cūku kūti redzēju pirmo reizi. Varbūt to var izskaidrot arī ar lokālo žūpu lielo iepirkumu skaitu un nenormāli daudzajām iztirgotajām alus glāzēm, bet tas nu gan man nepatika. Lohi gatavie. No Monas-X pieredzes varu apgalvot, ka 200 cilvēki ir spējīgi 30 stundas skriet pa mežu un aiz sevis atstāt tikai izbradātu zāli, tāpēc arī saku-lohi!