... Vēl vairāk par atkal satikšanās prieku ar Rezo saviļņoja pagājušajā gadā iedāvinātās Sniega kluba aproces ieraudzīšana uz vecā vīra rokas. Pats personīgi viņam to uzmaucu rokā pirms gada atvadoties. "Gamardžoba, Rezo! Vižu, vi ješo starij rukavščik ot prošlovo goda ņesiķe." -"Da, sezon ņekogda ņekončajetsja". Visi divpadsmit esam veiksmīgi pēc trīsarpus stundu lidojuma nonākuši Tbilisi, kur mūs sagaida saimnieks, pie kura dzīvosim. Daži īsi vārdi, naudas maiņa mazajos bankas kioskos, kuri strādā arī nakts vidū, lidostas telpās smēķējoši robežsargi un iedzēruši ceļabiedri. Saimnieks no lidostas savāc ne tikai mūs, bet arī četrus svešus jauniešus pamatīgā reibumā un vēl Kūkēdāja koju biedru Nauri ar Rihardu, kurus arī nepazīstu. Ar diviem busiņiem visi 18 tiekam divu stundu laikā nogādāti apm.120 km attālajā un par 1700 metriem augstākajā Gudauri ciemā. Vēsturiski tur nemaz ciems neesot atradies, tikai bijusi zirgu mainīšanas vieta uz senā Gruzīnu kara ceļa. No tā ceļa biju iedomājies nedaudz vairāk, patiesībā tur nekā vairāk par parastu, šauru Kaukāza sādžas ceļu nav. Vien ved tas gan tikai tupikā, jo aiz Gudauri vēl ir tikai daži ciemi un tad tikai Krievijas robeža. To resnais kaimiņš pirms trim gadiem slēdzis ar paskaidrojumu 'remonts'. Šķiet, remontē čaļi tur pamatīgi, jo vaļā vēl nav atvēries. Ceļš uz kalnu patiesībā arī ir vienīgā normālā iespēja pagulēt (es lidmašīnā pagulēt lāgā nevaru). Bet tā kā nu jau marts, un saule aust agrāk, tad ilgāk par pusseptiņiem pagulēt nevar - aiz borta sāk aust daile. Ja vēl 300 m augstajā un gandrīz ar Romu vienos platuma grādos esošajā Tbilisi ir plus 10 un no sniega ne miņas, tad jau 1000 metru augstāk saprotam, kālab esam šeit ieradušies. Jaunie grupas dalībnieki sajūsmā plāta mutes, bet mēs, veterāni no pag gada, Defs, Zgs un es tikai apmierināti smaidam un zinām - BŪS!


Atbraucam uz hatu ap septiņiem un kraujamies ārā. Istabu sadalē sākumā neliels juceklis. Nav īsti zināms, kurš ar kuru kopā kur gulēs. Viens gan ir skaidrs - pirmā stāva ballīštelpu esmu pa telefonu aizsitis jau novembrī. Tur, pēc pagājušā gada pieredzes, ik vakaru vislabāk garšoja brandavs un kārtis sitās. Istabā mēs veterāni un jaunais, pavisam nepazīstamais Gatis, tikpat nepazīstamās Baibas brālis, kurš brauc līdzi tikai savu māsu pavadīt. Izkrāmējam no somām dēļus un sadalām pa galviņām. Ar lielizmēra bagāžas vešanu esam izveidojuši īstu afēru - pret noteikumiem vienā somā tiek sabāzti trīs un pat vairāk slēpošanas/komplekti (arī rezervei), somas pārsniedz noteikto svaru, tiek izmantoti blati lidostā utt., jo airbaltiks krīzes laikā plēš deviņas ādas no klienta, pat par parasto bagāžu cēneri prasot. Turp braucot par dēļiem vismaz nav jāmaksā, Baiba visu nokārto. Sadalām dēļus, skrūvējam stiprinājumus un ejam brokastīs. Ejam tie, kas var paiet. Grupas lustīgākā daļa gan lidojuma laikā, gan šurpceļā pamatīgi iesildījusies. Tik pamatīgi, ka pie istabu ierādīšanas gultas tiek testētas pilnā režīmā. Nosēžamies pie garā galda un saimnieces sāk servēt sātīgās brokastis. Tieši tādas, kādas nepieciešamas lai izturētu 6 stundas pilnā režīmā ar dēli pie kājām. Ēdam pilnām mutēm, kad saimnieks atnāk un noliek trīs lielās krūkas uz galda - "Vo, ja vam vino tože postavil. Nu, vipim!" Atskan skaļš "Na znakomstvo!" Esam ieradušies. Kaut kad brokastu vidū ierodas tikko pamodies Walcha un paģērē gurķu marinādi. To saņēmis, dodas atpakaļ snaust.

 

Pēcāk nelielā steigā tiek sakārtots ekipējums un sporta apģērbā ietērptas trenētās miesas. Kalns tas pats, kas pagājušo gadu. Cenas arī tās pašas - par vienas dienas pavadīšanu trasē, kuras kopējais vertikālais kritums ir 1300 metru, jāšķiras no 25GEL, jeb 7,5Ls. Šo paturi prātā, kad nākamreiz dosies sestdienu uz Žagarkalnu pavadīt, manu mazo draudziņ. Līdz kalnam ar kājām aiziet tikpat tālu, kā pārskriet pāri ielai, vien jāpārvar neliels sniega kāpums pie pašām mājām. Un tas ik rītu der kā iesildīšanās. Aizelsties jau paspējam tajā nelielajā kāpumā otrā stāva augstumā. Redz, ko nozīmē 2000 metru augstums. Pie kasēm atkal vecie džigiti - stāv ādas jakās, tumšām sejām un saulenēm uz acīm, kuprīti uzmetuši un visu vēro. Mums, pie maskačkas urļikiem pieradušiem, šāda stāja alerģiju uzsit, bet tie, cilvēki labestīgi un viesmīlīgi. Vien ārēji kultivē mačo imidžu. Dziļi sirdī arī tādi ir, bet virspusējā komunikācijā to manīt neliek. Atkal mazie kārumu kioski, kuros dienas proviantu pret naudiņām mij. Pats gan ēstuvju pakalpojumus uz kalna neizmantoju un ar Zotiņu spītīgi katru dienu uz pacēlāja šķinam iekšā pie brokastīm līdzi paņemto maizes šķēli ar kausēto sieru. Tēju arī paņem termosā līdzi un voilā - dūša piesieta. Nav laika sēdēt kalna kafejnīcā, esam taču atbraukuši snovot. Bet uz kalna sagādājams kārums visām gaumēm - no snikera līdz hotdogam un frī. Bet kauns būtu neņemt šašliku. Aliņš kalna bārā maksā 3 laras, jeb knapu latu.

Jāatzīst, ka sniega gan šogad nedaudz mazāk - tikai kādi divi (!!) metri. Braucam un sajūsmā bļaujam! Sākumā trešais pacēlājs nav atvērts, uz Kudebi augšā neved, bet iesākumam pietiek arī ar 2700 metriem. Laiks nedaudz apmācies. Tāds pieturējās arī nākamās dienas. Bet snovojam visu laiku - pacēlāju iedarbināšanai plkst.10 līdz pacēlāju slēgšanai plkst. 16. Ned nogalēs un svētku dienās (piem. 3. martā, gruzīnu Mātes dienā) strādā līdz pieciem. Tikai vienu dienu no kalna ar Zotiņu aiztināmies ap diviem, kad pie nulle grādiem katra sniega pārsla momentā uz apģērba izkūst un iesūcas tajā, visai ātri pārsniedzot kritisko masu un mani saslapinot. Lieki aprakstīt, kā uz cilvēku iedarbojas slapjš apģērbs augšā kalnā mīnus 5 grādu salā un vējā pie nobrauciena ātruma ap 60km/h. Nosalām kā diegi. Turpretim iepriekšējā vakarā dzērušais Chuu, tagad tikai atvelkas uz kalna un vakarā mūs kaitina ar stāstiem, cik perfekti uz kalna gājis, jo tieši pēc mūsu aiziešanas laiks noskaidrojas un jamie pa foršu pūderi vizinājušies. Toties pirmajā dienā jaunajiem ir jāparāda visi kalna labumi - jāteš augšā Makaroņņikā! Jā, vietējiem vietvārdiem izdomājām latviskās atbilsmes, piem., Sadzele virsotne visai ātri tika pārkristīta par Staiceli. Bija ar Krestņiks, pļavas, alternatīvās pļavas, stabi, utt. Bet Makaroņņiks tāds pakalns nostāk no pacēlāju trasēm. Spicīte, uz kuru pagājušajā gadā vēl veda helikopters, bet mēs uzkāpjam 20 minūtēs. Tāda korīte, uz kuru jau tikšana vien ir tīrākā kompete - lēzens, pūderains nobrauciens. Aunam inventāru nost, ņemam pie rokas un slājam augšā. Par laimi, kādi gudrinieki jau ieminuši trasi, nav jāveic pirmgājiens. Kāpiens ir vienkāršs un ātrs, prasa vien tik daudz spēka kā uz devīto (vai augstāku) stāvu uzkāpt. Augšā uztešam 15 minūtēs. Sēžam korītē gandrīz visi un gaidām atlikušo grupas daļu. Kāpjot kā viens no pirmajiem nemaz nevarēju iedomāties, ka uzkāps patiešām visi, kas atnākuši uz kalnu. Pat Defa māmuļa, kas paģērēja sevi brauciena laikā tā arī saukt - par mammu, un Baiba, kas uz slēpēm vispār tikai reizi mūžā Latvijā stāvējusi. Sēžam uz kores un baudām ainavu.. No somas kā pasaulīgs dārgums tiek izvilkts termoss ar siltu tēju, kas uz šādas baltas spices tiek izbaudīta līdz pēdējām garšas finesēm. Daņila arīdzan izvelk cigāru, bet, noskaidrojis, ka nevienam klātesošajam nav uguns, to tikpat ātri nobēdzina atpakaļ kabatā. Nu arī pārējie ir uzkāpuši. Kopā ar Zg mēģinām atcerēties pagājušā gada brauciena stratēģiju, no augšas izskaidrot tālu lejā neredzamos reljefa kritumus un mierināt Māmuļu un Baibu, ka nobrauciens jau nebūs tik traks (bet bija). Tad arī pats brauciens. Pats braucu pirmais, jo ar kameru un mēģinu daļu brauciena dokumentēt. Lieki bilst, ka šī un divas pēdējās dienas bija tādas, kad kaut ko varēja pafilmēt. Visi tomēr nokļūst lejā (kā nu kurais, piem., Walchas 10kārtīgo kūleni diemžēl nenofilmēju). Bet kāpiens Makaroņņikā allaž ir tāda ogumaize, kas jāizcep pašam, bet ir daudz garšīgāka nekā bodē nopērkamā. Tālāk tiek atrunāta lejābraukšanas taktika - ir jāturas iespējami augstāk aizas malās, lai saglabātu iespēju pabraukt zemāk un nebūtu jābrien ar kājām pa relatīvi līdzeno aizas gultni. Tā arī braucam, pa ceļam atdalās Zgs, kurš Māmuļu un Baibu izved līdz tuvākajam ceļam, kur vismazāk būtu jākāpj gar aizas sienām līdz pacēlājiem. Mēs laižam tālāk. Braucu ar domu - tūlīt kaut kur jābūt pagājušā gada dropam (5metrīgai stāvai sienai, bez lādzīgas nosēšanās zem tās). Braucu lēnām ar apdomu, bet pa manu špūri aiz manis ieskrējies, Walcha paiet garām kā tāds Evel-Knievel, un - pazūd. Vienkārši aizlido ar skaļu 'aaaa'. Mēs ar Džō sastingstam. "bļe, viņš noleca! noleca nepaskatījies". "Walch, tu dzīvs? Waaaalchaaa!!" Nesaņēmuši atbildi raujam dēļus nost un skrienam skatīties - čalis lejā apstulbušu seju un aizrautu elpu smaida. "Veči, tāaaads lēciens!" Hooo, vismaz dzīvs. Sabrauc arī pārējie. Un gandrīz visi arī nolec. Nosēdiens gan tāds dranķīgs, bet ir drope. Drope arī bija pa vakariem. Nu, gandrīz katru vakaru. Tāpēc arī tālredzīgi tika pasūtīta ballīšu telpa, kur dienas piedzīvoto kopīgi atrunāt, ar Natahtari alēnu noskalo un kārtis uzsist.

Nākamās dienas pārmaiņus sniga, putināja, sniga, bija mākonis, bija neredzamība. Zgs slikto redzamību izsvieda kā iemeslu, lai divas dienas neietu uz kalnu. Patiesībā viņam gluži vienkārši lauza. Bet braukšana mākonī ir ļoti dīvaina. Nu tā, ka ļoti. Redzi tu tikai savu roku un dēļa galu. Un, ja palaimējas, savas vai biedru iepriekšējā brauciena pēdas sev priekšā. Jā, ja standarta pūderbrauciena pērle ir tesiens pa neskartu sniegu, būšana pirmajam un savas pēdas atstāšana nesamaitātā sniega laukā, tad, braucot pa mākoni, iepriekšējā pēda bieži ir vienīgais, kas dod attēla kontrastu. Jo nu neredz neko. Nevar saprast, cik tālu no tevis ir baltums tev priekšā. Gadījās pat lēnā ātrumā un pa normālu slīpumu šļūcot nokrist. Tas ir kā braukt ar aizsietām acīm. Bet tomēr skaisti, ar laiku pierod un var vīlēt.

Braucam dažādos dalījumos, pa vienam atsevišķi, pa diviem, visi kopā. Kā ērtāk. Ļoti ērts instruments šādai kopābraukšanai ir rācijas. "Tiekamies trešā pacēlāja apakšā!" "Eu, kurš ir redzējis Defu? - Viņš pa pļavām drasē" "Eee, davai kāpjam Makaroņņikā!" utt. Kad braukt starp stabiem uz brīdi piegriežās, tad dalāmies. Čaļi aizrullē Makaroņņika pakājē lēkāt pa mazās kūtiņas jumtu, es dodos testēt pagājušā gada pūderpļavas. Un IR! Ir neskartais pūderis, klusums un vientuļā švīka aiz sevis. Ziņojums rācijā – „Eu, dabū jaunu stiprinājumu! Chū savu salauza.” Bļin, kā var stiprinājumu salauzt. Bet vakarā video skatoties – jā, īzī, ieduries ar purnu sniegā un pats turpini lidot. Bet lēkāšana pa kūtiņu trakoti laba. Kādā brīdī, kad tiek beigta fotografēšana no Kudebi kores, Džō ar mr.Crouassaint tā klusi pazūd un uz rācijas saucieniem arī neatsaucas. No sākuma aizdomīgi, bet pēc 15 minūšu klusuma jau zinu, kas par lietu. Čaļi kaut kur kāpj. Pa kluso. Lai pārējiem skaustu. Klasisks joks. Jā, pēc kādām 40 minūtēm rācijā ziņojums – atbrauc līdz tam līkumam un nofilmē mūs. Hah, zināju jau – čali pa retraka ceļu uzkāpuši līdz pus Sadzelei un nu nāk lejā starp klintīm. Tāpat kā mēs ar Baibu pagājušajā gadā. Lieki bilst, ka vakarā pēc pacēlāju darba laika beigām šis kāpiens tika atkārtots. Gatis arī kāpa, kurš līdz šim dienu tika beidzis apm. stundu pirms kalna slēgšanas un vēl pamanījās savu biļeti kādiem ļaudīm teju pa puscenu pārdot. Par to viņam žetons.

Ar biļetēm vispār uz kalna ritīgs fistelis. Tāda lieta kā daudzdienu vai nedēļas biļete tur nepastāv. Katru dienu tiek iedota parasta kartona biļete, uz kuras kases operators ar flomāsteru uzraksta attiecīgās dienas datumu un, ja paveicas, iedod tev arī čeku. Bet gudrinieki informēja, ka jārīkojas šādi – jādod tikai 20 naudiņas kases logā un iepriekšējās dienas biļete. Tas kalpojot kā apliecinājums, ka esi bijis arī vakar un šodien dabūsi to, ko vakareiropā pazīst kā daudzdienu biļeti. Hmm... te gribas teikt – ar gruzīniem tāpat kā ar bitēm. Tad viņi to biļeti tev pa lēto dod, tad nedod un paģērē pilnu maksu. Bet vissmieklīgākais tas, ka biļetes atjaunošana notiek tikpat vienkārši kā sākumskolā – ar marķieri datums brutāli tiek pārlabots. Un neviens nemaz necenšas to pārlabot neredzami. Vienkārši – žvīkš-žvākš pa virsu un miers. Māmuļa bija pirmā, kurai ienāca prātā doma, bet pēdējā dienā jau tā darījām visi: pašrocīgi vakarā tiek pārrakstītas biļetes un pie pacēlāja jāiet ar nelielu nokavēšanos un sniegā jānovārtās, tādējādi simulējot, ka vienreiz jau esi nobraucis. Darbojas tāda sistēma. Un lai arī viņiem ir uzstādīti iekšā laidošie vārtiņi (kā, piem., Milzkalnē), tā sistēma gan nedarbojas. Acīmredzot, tā nevar pietiekami daudz kāposta savās nāsīs iesūkt. Jo katra gruzīna pienākums taču ir nestrādāt, bet kaut kā taču tas piķis jādabū.

Turpina snigt. Vakaru no vakara viens braucējs pēc otra tikai pārskrūvē stiprinājumus. It kā jau tie no paša sākuma tika likti uz pašu dēļa aizmugurējo galu. Taču tik un tā tiek meklētas vēl iespējas, grozīti stiprinājumu diski, sabīdītas kājas kopā. Jo jāsēž tev ir maksimāli uz aizmuguri, ja vien nav kāda 170cm plāksne zem kājām. Man ar 160 cm uz saviem 180 miesas centimetriem tā tikai pietika. Defs gan pārlaimīgs, ka ticis pie Kūkēdāja rezerves dēļa -165cm. Te tev rezervei līdzi paņemtais garais dēlis nav kaut kāda lepna opcija, bet gan minimālais nepieciešamais ekipējums. Tā kā braukts tiek tikai vienā virzienā un grādus neviens negriež, tad arī stiprinājuma leņķis ir kaut kas ap +7 un +30.

Dienu no dienas pūderis krājas, iepriekšējo dienu pēdas tiek aizsegtas, var dzīt atkal jaunas. Uz vakaru skaidrojas, ceļas vējš. Skatāmies pulkstenī, plānojam braucienus, lai ar pēdējo pacēlāju varētu tikt līdz pašai augšai – Ir plāns vēl uzkāpt Makaroņņikā. Kāpjam. Bet vējš nopietns. Kāpjam septiņi, priekšējo kāpēju ik pa laikam nomainot – mūsu iepriekšējā pēda aizputināta un faktiski jāveic pirmgājiens neapgūtā korē. Sniegs līdz kulei, temperatūra arī nav kulei draudzīga, kāpums pamatīgs. Ej tu kā tāds ledlauzis pa priekšu un elso. Un nepareizi. Jo kā vēlāk noteica vietējais Zurabs – Rebjata, v gorah vsjo nada ģelaķ medļenno, no osnovaķeļno. Jā, tā tesām, ka līdz pašai spicei neaizvilkām. Iespējams, tas izskaidrojams ar vēju. Jo pūta pamatīgi. Baidījos par čaļiem, kuri bez sejas maskām kāpj, ka neapsaldē savu vizāžu. Vakarā uz Dzimteni tiks nosūtīta īsziņa „Vējš 18m/s, temp. ap -10, pēdējo 2 dienu svaigais sniegs metra biezumā, hektāriem neizbraukāta pūdera..”. Jā... uzkāpjam, nobraucam, šļūcam atkal pa aizu, bet esam nošļukuši pārāk dziļi. Ir jākāpj augšā, atkal ir iestājies redzamības stāvoklis ‘piens’, kad redz tikai baltumu un atsevišķus akmeņus, braukšana vairāk kā grūta. Beigās pat, lai iegūtu izpratni par reljefu, uz priekšu tiek mestas sniega pikas un vērots – ripo vai nē. Braucienu uzsākām 16:01, no aizas izvelkamies 18:08, hooo! pamatīgs dienas noslēgums. Tik pamatīgs, ka pēc vakariņām vienīgais, par ko var padomāt, ir miegs. Un tas arī šī brauciena mērķis – snovot līdz ūkai. Līdz sightseeing tūrismam vēl neesmu izaudzis.

A kas šodien pa dienu? Lieliska diena snovbordam! Uz kalna jau esam tik ilgi, ka mūsu kompānijas jauniepazītā daļa jau laižas atpakaļ uz Dzimteni. Bet mēs paliekam un baudam. Laiks noskaidrojas, saule žmiedz acīs. Bet pagājušā gada kļūdu braukt bez maskas vai spēcīga sauļošanās krēma gan nepieļauju – ninja all the time. Toties ir labs laiks bildēšanai un kādam videokadram. Arīdzan lieliska iespēja apgūt dažādos pūdera veidus – irdenu un pūkainu, saulē sasilušu mitru, ar sērsnu, mānīgi dažādo utt. Sniega kondīcija vienā nogāzē manās pa stundām, atkarībā no saules apspīdētības un vēja. Aizbraucam pietiekami slīpajā, bet ēnainajā pusē, kur vajadzētu būt teicamām sniega šaltīm bet – ņihuja, uz priekšu nākas rakties un kūņoties pa metram. Sniegs ta mīksts, bet tikai apakšā. Augšējā kārta 30 cm biezumā pēdējo dienu vēja iespaidā piedzīta akmens cietībā un reiz zem tās padzīts dēlis ārā dabūjams tikai ar rakšanu. Ok, šeit vairs nebraucam. Bet kad beidzot tiek atvērts piektais pacēlājs uz Sadzeli, tad diena tiek pavadīta tikai tur. Tikai neskartums, pirmatnība un ātrums. Un kūleņi. Pamanos tā nobietēt, ka apmetis 3 kūleņus, esmu spiests vilkt dēli nost un 10 metrus kūņoties atpakaļ augšā, lai savāktu brilles. Bet no šāda viedokļa arī jāpateicas veiksmei vai kam vēl ne – visi kritieni tikai pūderī un bez sekām. Ar Walch gan divreiz salikāmies kopā, bet par tādiem muļķīgiem pārpratumiem tikai jārēc.

Par izmaksām vaicā? Hmm... relatīvi. Jājautā, ar cik mīkstu papīru Tu pakaļu slauki. Pie Rezo, ar īpaši cieto, dzīvošana izmaksāja 20USD dienā (lai gan no sākuma prasīti tika 30), plus 15doļi par transportu uz un no lidostas. Ceļojumos parasti vietējo valūtu ņemu no bankomāta, tā arī še – lidostā paša vajadzībām tika paņemti 250 tugriki (mans apzīmējums visām pasaules valūtām), bet čaļi ņēma vairāk, jo vakarā tak gribās vēl arī šašliku paēst un čāču pakustināt. Vēl arīdzan alkatīgais Šlesers jāpabaro, airbaltiks tak mauc deviņas ādas – lidojums uz abiem galiem vien bij 164 Ls, plus būtu vēl 40 Ls par dēļa somu. Bet kā jau sacīts, turpceļā mums Baiba izlīdzēja, atpakaļceļā mēs ar Janu, dēļus vienā somā sabāzuši, cenu arī dalījām. Līdz ar to – čiriks. Kopā tātad – lidojums:174Ls+naktsmājas/ēšana:127+pacēlājs un aliņš vakarā/suvenīri:85Ls = knapi 400Ls uz desmit dienām.

Sezonas noslēgums neaprakstāms. Saulains, skaists, vējains, garš, kluss, pleijerī skaļš, ar draugiem jautrs, pūderī ierakts, pret akmeņiem nošvīkāts un dievīgs. Braukšu vēl.

Sezona nekad nebeidzas.