Šķiet, joprojām dzīvoju turienes laika joslā. Jo vakar nevarēju acis ilgāk par 12 vaļā noturēt un šodien pats jau 7 biju augšā. Bet varbūt tas izskaidrojams ar vakardienas nenormālo nogurumu, kuram es, savukārt, izskaidrojumu nerodu. Varbūt daudz lielākais gaisa piesātinājums ar skābekli. Jebkurā gadījumā gan sev, gan esai piesolīto aprakstu vakar pat nesāku. Nav spēka. Bet dēļ kā?
Kad gāju gulēt, tad intensīvi lija lietus. Brīnijos, bet neškandālējos. Šorīt mostos, un piebalkona egles pilnas ar sniegu. Brīnos, bet negavilēju. Man ziema beigusies. Un tā kārtīgi. Nu variet gavilēt par lēnām promejošo ziemu un gausties, par vēl neesošajām saulainajām marta beigu pēcpusdienām. Man viss tāpat viens.
Labrīt!