Kļūdas pēc skrējiens sanāca šovakar bez mūzikas - aizmirsu mazo 2Gb spēļmantiņu pie ķeguma pirms tam pieslēgt. Bet saka jau, ka dabā viss esot līdzsvarā. Ja kaut kas ir mazs, tad kaut kas arī ir liels. Skrēju es klusumā. Bet sīkie, kuriem parasti pa ceļam sanāk garām skriet, to nezināja. Biju jau manījis, ka viņi parasti caur smiekliem apmainās replikām, kad skrienu garām, un domāju, ka jamie arī bija ievērojuši, ka nereaģēju uz tām, jo gluži vienkārši nedzirdu. Šovakar skrienu, dipinu pa sālīto trotuāru, nāk pretī divi jaunie censoņi no dīķa ar hokejnūjām rokās. Nāk un pa gabalu apstājas, šķeit, viens ir ko aizmirsis. Tad nu viens turpina man nākt pretī, bet otrs jož atpakaļ uz dīķi. Sanāk, ka man pa priekšu. Tas viens, man pretim nākošais vēl ko nobļauj viņam pakaļ. Un kad esmu tam pirmajam paskrējis garām, tad seko vēl viens bļāviens uz tā skrejošā pusi: "Elvi, skrien ātrāk, tev pakaļ melnā ninza skrien!" Tajā brīdī sajutos tik līksms, ka teju nācās apstāties, savadāk būtu no smiekliem sapirdies!
Baigi patīk tādā aukstumā staipīties pēc skrējiena - viss ķermenis kūp un uz džempera plecu daļā kondensējas mazas ledus lāsītes.