It kā būtu daudz, ko rakstīt. Bet kaut kā negribās. Nerakstīšu.
Kad skrienu, tad vajadzētu līdzi diktafonu (rakstīt uz papīra tad ir diezgan pagrūši, va zinies), lai var tajā domu lidojumā, kas galvā, kādu enkuru var iemest. Pretējā gadījumā viss kā pa ausi iekšā, tā pa otru ārā. Tieši tāpat kā idejas, tās visu laiku peld gaisā, spēj tikai noķert.

Atkal svaigs sniegs. Gluži kā jauns galdauts uz galda. Varētu padomāt, ka nāks ciemiņi.