Vakarnakt normāli sasniga. Šonakt bija normāls mīnuss. Ziema kā ziema. Biju nobraucis uz Mītavu.. tur sniega gan mazāk nekā manā ciemā. Lai nu kā, vidējais sniega daudzums Dievzemītē pēdējās dienās krietni palielinājās. Un proporcionāli palielinājās vaidētāju daudzums pašmāju tīmeklī. Sak' 'veee, paskat, cik daudz sniega, nevar ar mašīnu normāli pabraukt', 'Bāc, kur tie visi sniega šķūrētāji palikuši?', 'šodien uz darbu braucu ar sabiedrisko, jo ar mašīnu neiespējami pabraukt, bet pat sabiedriskais kavējas'. Fak, bljah! Es saku - tādai ir jābūt ziemai! Vismaz no decembra vidus līdz martam! Nu, tā lai divreiz nedēļā snieg un ir pastāvīgs mīnuss pie apm. 7grādiem. Bet ne par to ir stāsts. Tiko nācās izmest vienu loku ar savu korejiešu brīnumu pa savu ciemu un ieraudzīju vislielākos optimistus, kādus šogad nācies redzēt. Laikā, kad bārdainais vīrs ar grumbās saraukto pieri regulāri lūdz ļaudis savilkt jostas un kļūt piesardzīgākiem un laukus un ezerus klāj vismaz 25 cm sniega kārta, es redzu divus smaidīgus čaļus ar hokeja nūju pār plecu, uz kuras pakarināts slidu pāris un otrā rokā katram pa sniega lāpstai. Un abi smaidīgi cilpo uz ciema dīķi. Lieki bilst, ka uz dīķa šoziem vēl neviens nebija kāpis/tīrījis. Nu, ja to nesauc par optimismu un darba sparu, tad sakiet man, ko tad sauc?