Ehh.. kā man šitais patīk: atkal zvans, atkal jābrauc. Lecu ratos un situ pa pedāli. Bļin, bet laikam esmu kļuvis paranoisks tajā ziņā, kas attiecas uz braukšanu ar svešām mašīnām. Nu nemāku vairs rullēt ar ko citu, kas nav mans korejiešu brīnums. Visu laiku mētā, netur vagu, apdzīt grūti. Tai pat laikā īpašnieks starā par mašīnas taisno un vieglo gaitu. Bet es divreiz stājos ceļa malā, lai vēlreiz pārliecinātos par vienmērīgu riepu spiedienu! Un tā arī toreiz Zviedrijā ar Madi no koncerta braucot - pie astoņdesmitpieci kā-em-hā ņem un manu mersi gandrīz šķērsām uz apledojuša ceļa samet, pēc tam nākamos 20 km braucu ar pārliecību, ka autiņam mīksta riepa. Kaut kāda neizprotama paranoja. Tad jau labāk tālāk ar ričuku!