Parasti pēc skriešanas uzreizi izdzeru vienu lielo glāzi vannasistabas ūdens (virtuvē, nez kāpēc, nav tik garšīgs) ar kaut kādu to šķīstošo multivitamīnu, C vitamīna tableti, dažreiz lietoju šķīstošo magniju. Bet nu padzēriens tāds garšīgs sanāk, burbuļojošs un tā... arī vitamīnu doze. Arī, ja neskrienu, dažreiz, ik pārdienas tādu mēdzu izdzert.
Lai arī oficiāli tas netika izdarits, tomēr uzskatīju, ka kopš atgriezos no Zviedrijas, rakstu sērija par stulbeņiem (lasi: maniem Pierītēm, primātiem, dundukiem utt.) mira dabiskā nāvē. Bet šodien atcerējos vēl vienu smīnu izraisošo faktu par čalīšiem: sākotnēji tos šķīstošos vitamīnus tur dzēru vienīgais. Pēcāk čalīši ievēroja un izsprieda, ka pirkt tādu paciņu vitamīnu ir lētāk nekā limonādes pudeli (a nafig vispār tādu pirkt, ja var no krāna padzerties?). Un tā nu spicie čali tesa pa tabletei rītā, pusdienās, un pa divām vakarā. Tā vienkārši. Pēc apmēram nedēļas pieteicās pirmais, un vēl pēc apm. 3-4 dienām abi pārējie sāka periodiski līst pie spoguļa un gānīdamies spiest pumpas. Izskatījās kā tāda inverta bizbizmārīte vai sīcis masaliņu laikā. Spaidījās un brīnījās, kapēc man nekas nav..
Nu bet ar šo tad arī "Chirkainaisjournal" redakcija oficiāli paziņo par Pierīšrakstu sērijas beigām. Raksti par sulbumu mums apkārt gan vēl parādīsies.